Pašvaldības aģentūra
"Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs"

Baznīcas laukums 1, Cēsis
Latvija LV-4100
Tel. +371 64121772, +371 28307186
cesis@cesis.lv


Follow us
Atsauksmes
» Cēsu muzejs » Piedāvājums » Novadnieki » JUBILĀRU PIETURA CĒSĪS


KRIŠJĀNIS BERĶIS UN
2. CĒSU KĀJNIEKU PULKA ŠTĀBS CĒSĪS


Krišjānis Berķis (1884–1942), ģenerālis, Latvijas armijas komandieris (1934–1940) dzimis Īslīces pagastā Bauskas apriņķī.. Pirmā pasaules kara laikā (1917) bijis bataljona, arī pulka komandieris 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. 1919. gada sākumā iecelts par komandieri Tērbatā formējamā Ziemeļlatvijas brigādes Rezerves bataljonā, kas tā paša gada 18. maijā pārdēvēts par 2. Cēsu kājnieku pulku. Šo pulku viņš vadījis izšķirošajās 1919. gada jūnija Cēsu kaujās pret landesvēru un dzelzs divīziju pie Cēsīm, Raunas un Skangaļu muižas. Vēlāk K. Berķis piedalījies Zemgales, Kurzemes un Latgales atbrīvošanā. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa I, II un III šķiru. Par nopelniem piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā deportēts uz Krievijas PFSR un 1942. gada 29. jūlijā Permas cietuma slimnīcā miris.

 

Krišjānis Berķis ap 1920. gadu.

Jau kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem Cēsu kauju jubilejas reizēs aktualizējies jautājums par 2. Cēsu kājnieku pulka un Ziemeļlatvijas brigādes vadības darbības vietām 1919. gada vasarā. Tas bijis saistīts gan ar piemiņas vietu ierīkošanu, gan arī publikācijām par šo tēmu. Jāatzīmē, ka dažādu apstākļu dēļ, publikācijās nereti ir pretrunas un pat kļūdas. Daudz neskaidrību ir īpaši par šo kauju pirmo posmu jūnija sākumā Cēsīs un to tuvākajā apkārtnē. Tas bija relatīvi īss posms, kurā daudzi karavīri nebūdami cēsnieki, nemaz nepaspēja apjēgt kur īsti viņi atrodas. Piemēram, pat Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns vēlāk kādā liecībā, runājot par atgadījumu Cēsīs, varēja tikai pateikt: „..es pēcpusdienā stāvēju štābā pie loga un skatījos uz ielas, es nezinu, kā to ielu sauc.” Jāatzīmē, ka kara kartēs, ko izmantoja Igaunijas armija un arī Ziemeļlatvijas brigāde nereti speciāli mainīti vietu nosaukumi.
31. maijā 2.Cēsu pulka daļas kopveža Krišjāņa Berķa vadībā no Rūjienas ieradās no lieliniekiem atbbrīvotajā Valmierā un tajā pašā dienā devās tālāk, lai caur Rubeni un Raiskumu sasniegtu Cēsis. Pārnakšņojuši pie Vaidavas ezera, 1. jūnija pēcpusdienā pulks šķēršojot Gauju pa Raiskuma tiltu ieradās Cēsīs. Berķis raksta: „2. Cēsu pulks Cēsīs iegāja 1. jūnijā pulksten 18 un novietojās izklaidētā stāvoklī pa korteļiem; pulka štābs novietojās pils viesnīcā Nr.[numurā] 10”. Kādā vēlakajā publikācijā viņš norādījis, ka viņa guļvieta bijusi Pils viesnīcas 9. numurā. Tur arī minēts, ka pulka apmešanās vietas iepriekš sagatavojis komandants kapteinis Raimonds Bebris, kurš bija ieradies reizē ar Artūra Aparnieka Ziemeļlatvijas partizānu pulka vienību. Tā kā Berķa vadītajam pulkam pēc pāris dienām bija paredzēts doties uz Latgales fronti, tad par štāba un citu daļu izvietošanas piemērotību kaujas apstākļiem īpaši domāts nebija. 1934. gada žurnāla „Militārais Apskats” Nr.7. Berķis atzīmējis: „…Operatīvais štābs apmetās Pils viesnīcā, kanceleja – Raunas ielā Nr.4, vezumnieki – Cēsu pils pagalmā.”
 

Cēsu Pils viesnīca, kur 1919. gada 1. jūnijā izvietojās 2. Cēsu kājnieka pulka štābs.
Pastkarte ap 1910. gadu.

4. jūnijā pulka komandieris Krišjānis Berķis un brigādes štāba priekšnieks Voldemārs Ozols izbrauca uz vietas, lai pārliecinātos par lietu stāvokli. Arī par nākamo dienu Berķis raksta: „5.jūnijā pēc bruņotā vilciena noiešanas Ieriķu virzienā ap.plkst.16 ar savu palīgu kapitanu [Kārli] Penci apjāju 7.rotas kaujas rajonu, lai uz vietas iepazītos ar vietējiem apstākļiem, lai uz vietas nozīmētu kādai rotai kādu rajonu ieņemt uzbrukuma gadījienā, jo bija skaidrs, ka sadursme neizbēgama.” Tālāk viņš uzsvēris: „Vakars 5. jūnijā pagāja drudžainā sagatavošanā uz nākamo kauju: jaunmobilizētiem tika izdoti ieroči, grupētas rotas, nozīmēti jauno rotu komandieri, lielceļi uz Cēsīm aizsprostoti ar nozāģētiem kokiem pret varbūtējiem ienaidnieku bruņoto automobīļu piepešiem iebrukumiem, kareivjiem papildināti patronu krājumi un sperti visi soļi, lai pilsētu piemērotu ielu cīņā. Visu nakti pulks bija kaujas gatavībā.” Ar visai trūcigajiem spēkiem pulkam bija jāieņem fronte apmēram 7 verstess: dzelzceļa līnija, Līvu pagastmāja, Meijermuiža- Gauja. Ar telefonu varēja savienot tikai 7. rotas komandieri Mācītājmuižā, nebija arī velosipedisti, nedz ziņneši-jātnieki.
Pāris stundas pirms kaujas sākuma K.Berķis ar savu palīgu K.Penci vēlreiz apjāja fronti.
Tikko kā tika saņemtas ziņas par karadarbības sākšanos ap plkst.3 no rīta, kaujas štābs jeb „pulka operatīvais štābs nekavējoties pārvietojās tuvāk frontei” uz Heermeistera ielu Nr.16.(tagad Gaujas iela Nr.16.) Dr. med. Vilhelma Lenca māju. 1930.gadu sākumā šo ēku iegādājās Cēsu Amatnieku biedrība. Pēc ēkas pārbūves, kopš 1966. gada pavasara,  te atradās laikraksta „Padomju Druva”(no 1990. gada marta laikraksts „Druva”) redakcija un tipogrāfija.. Izejot uz kaujas lauku Skolnieku rotas karavīri, kuri bija nākuši pa Palasta ielu no savas formēšanās vietas vācu proģimnāzijā, pie pulka štāba saņēma granātas. Štāba tuvumā uz Heermeistera (Gaujas) ielas rotas karavīri bija guvuši arī nelielu militāru instruktāžu. Savukārt 2. Cēsu kājnieku pulka komandiera komandpunkts atradās turpat otrpus ielai – Heermeistera iela Nr.11 (tagad Gaujas iela Nr.11) Tā 19.gs nogalē bija ievērojamā baltvācu arheologa grāfa Karla Georga fon Zīversa „Villa bei Wenden”.
 

Herrmeistera (Gaujas) iela Cēsīs ap 1910. gadu.
Pastkarti izdevis J.Kamīns.
Kreisajā pusē 1. ēka – Nr.16., kur atradās Cēsu pulka operatīvais štābs.
Labajā pusē 1. ēka – Nr.11, kur atradās pulka komandiera komandpunkts.
 


Herrmeistara (Gaujas) iela 1918. gadā. Kreisajā pusē 1. ēka Nr.16,
kur atradās Cēsu pulka operatīvais štābs.

Ziemeļlatvijas brigādes štābs ar pulkvedi Jorģi Zemitānu un kopvedi Voldemāru  Ozolu bija izvietojies viesnīcas „Baltischer Hof” (vēlākā Baltijas viesnīca) telpās Rīgas ielā (tagad Nr. 21). Cēsu pulka komandieris Krišjānis Berķis atzīmējis, ka brigādes štāba telefonists darbojies ēkā iepretim viesnīcai (būtu vēl jāprecizē vai tā ir Rīgas iela 24 – tā sauktais „Harmonijas”nams, vai Nr.22), no kurienes tika uzturēti telefoniski sakari, gan ar igauņu bruņoto vilcienu, gan Cēsu pulka štābu. Telefonists bija gandrīz pēdējais, kurš ienaidnieka uzbrukuma laikā atstāja pilsētu. 23.jūnijā, kad 2. Cēsu pulka daļas ienāca atbrīvotajās Cēsīs, tad pulka štābs apmetās Baltijas viesnīcā, kur tika nosvinēti gan pirmie uzvaras svētki, gan arī Jāņi.
 
Viesnīca „Baltischer Hof” Rīgas ielā, kur 1919. gada jūnija sākumā

Cēsu kauju vietu, personu un notikumu precizēšanai ļoti vērtīgs avots ir Cēsu pulka pirmā komandiera Krišjāņa Berķa pārskata: „2. Cēsu kājnieku pulka kauju apraksts sākot no 6.jūnija līdz 3. jūlijam 1919.g.” ar 1921. gada 13. aprīli datētā manuskripta noraksts, kas vēlāk papildināts ar roku ierakstītiem precizējumiem. Pārskatam pievienotas arī karadarbības shēmas. Minētais dokuments glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā Cēsu pulka fondā. Faktiski tā ir apskatāmā perioda pulka vēsture, kas sarakstīta balstoties gan uz komandiera paša pierdzēto, gan lielu daudzumu operatīvo dokumentu, tostarp izlūku ziņojumiem. K. Berķim tolaik, nepilnus divus gadus pēc notikumiem, bija ļoti maz iespēju ietekmēties no citu rakstītā. Savukārt viņa paša manuskripts vairākkārt izmantots publikācijās stipri rediģētā veidā, īpaši pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, kurā viņš bija aktīvs dalībnieks. Taču arī rediģētie materiāli satur nozīmīgas ziņas par Cēsu kauju vietām un dalībniekiem.
(Attēli no autora arhīva)

Avoti un literatūra:
Berķis K. 2. Cēsu kājnieku pulka kauju apraksts sākot no 6.jūnija līdz 3. jūlijam 1919.g. – Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1493-1-761, 1.-42.lapa.
Berķis K. Kaujas gājiens uz dienvidiem.. Militārais Apskats. 1934.g. , Nr.7., 1173.-1183.. lpp.
Berķis K. Pirmās Cēsu kaujas pirms 15 gadiem. Militārais Apskats. 1934.g. , Nr.8., 1371.-1375. lpp.
Berķis K. Varonīgo Cēsu kauju atblāzma pēc 15 gadiem. Militārais Apskats. 1934.g., Nr.9., 1572.-1590. lpp.
Berķis K. Kā cēsinieki uz visiem laikiem atbrīvoja Cēsis.Militārais Apskats. 1934.g. , Nr.10., 1776.-1779. lpp.
J.A. 10 gadus atpakaļ bij. Cēsu pulka 8. skolnieku rota uzsāka cīņas pret landesvēru. Pēdējā Brīdī, Nr.124., 06.06.1929.

Tālis Pumpuriņš, Dr.hist.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks.





Skolnieku rotas kareivis, Lāčplēša kara ordeņa
kavalieris Edgars Krieviņš /1899-1919/

BIOGRĀFISKA ESEJA

1919. gada 6. jūnijā Valmieras reālskolas skolnieks, 20-gadīgais jauneklis Edgars Krieviņš  2. Cēsu kājnieku pulka 8. (Skolnieku) rotas rindās devās uz kaujas lauku pie Cēsīm, lai stātos pretī vācu landesvēram un dzelzs divīzijai cīņās par Latvijas neatkarību. Smagi ievainots Edgars Krieviņš tās pašas dienas pēcpusdienā nomira Cēsu slimnīcā. Skolnieku rotā pirmais kritušais…
 


Edgars Krieviņš, Valmieras reālskolas skolnieks.
Attēls publicēts žurnālā “Atpūta” 1929. gadā.


Atklāts un mērķtiecīgs skatiens – tāds Edgars Krieviņš redzams fotogrāfijā. Zēns piedzima 1899. gada 5.(17.) maijā 2 no rīta Rubenes draudzes Sprēstiņu pagasta Kuņņu (Bāliņa) krogā (tagad Stalbes pagasts). Vecāki dēlam iedeva divus vārdus – Edgars Juliuss. Tēvs bija tirgotājs Johans Ernsts Krieviņš, māte -Alvīne, dzimusi Bieriņa. Draudzes mācītājs Kārlis Treijs nokristīja Edgaru mājās, klātesot krustvecākiem namīpašniekam Mārtiņam Davidsonam, tirgotājam Jurim Krastiņam un Elzai Bolcmana kundzei. [1] Edgara māsai Ellai Šarlotei bija 2 gadi ( dzimusi 1897.g. 3.(15.) maijā). Pēc diviem gadiem, 1901. gada 7. (19.) novembrī Krieviņu ģimenē piedzima dēls Georgs Alfrēds, vēlāk saukts Juris. [2]1907. gadā ģimenē piedzima meita Austra. 
Par Edgara sākotnējām skolas gaitām nav ziņu. 1919. gada maijā viņš beidza Valmieras reālskolas 6. klasi. Viņam būtu jāmācās vēl viens gads. Bet vai var 20-gadīgs jaunietis mierīgi nosēdēt skolas solā, kad igauņi un latvieši cīnījās pret Sarkano armiju par savu valstu neatkarību?
1919. gada 26. maijā 6. Igaunijas kājnieku pulka daļas ienāca Valmierā, kuru bēgot atstāja Sarkanās armijas karaspēks. 30. maijā Valmierā ienāca arī Ziemeļlatvijas brigādes bruņotās vienības.  Igauņu pulka sastāvā izveidotā skolnieku rota iedrošināja arī patriotiski noskaņotos Valmieras un apkārtnes jauniešus pieteikties karot pret lieliniekiem un uzturēt kārtību pilsētā . Skolotāja Alfrēda Lukstiņa uzmundrināti, nākamajās dienās skolnieki un jaunieši reģistrējās kā brīvprātīgie karotāji, lai izveidotu atsevišķu rotu. Edgars Krieviņš pieteicās 31. maijā. [3] 2. Cēsu kājnieku pulka kareivis Augusts Galdiņš atcerējās, ka Valmierā vecajā pasta kantorī viņš reģistrēja brīvprātīgos. Kā pirmo sarakstā viņš ierakstījis Valmieras reālskolas fiziskās audzināšanas skolotāju Alfrēdu Lukstiņu, kā nākamos – brāļus Juri un Edgaru Krieviņus. Viņiem izsniedza cepures un uzvalka zīmotnes. [4] Divus gadus jaunāko Juri Krieviņu ieskaitīja pulka sakaru komandā. Par valmieriešu ierosmi dibināt skolnieku karaspēka vienību paziņoja uz Cēsīm, kur ap 40  jaunekļi arī apvienojās grupā.
2. Cēsu kājnieku pulkam bija paredzēts 3. jūnijā doties uz Latgales fronti, lai cīnītos pret lieliniekiem, bet tajā pašā dienā noskaidrojās, ka no Rīgas nākošais vācu landesvērs (zemessardze) un dzelzs divīzija atteikušies cīnīties pret Sarkano armiju. Viņi devās Cēsu un Valmieras virzienā, ar mērķi doties tālāk uz Igauniju. Kārļa Ulmaņa valdība to negribēja pieļaut. 2. Cēsu pulks saņēma pavēli doties uz Cēsīm. Edgars Krieviņš līdz ar 70 citiem brīvprātīgajiem valmieriešiem 5. jūnijā ieradās Cēsīs, kur apvienojās ar cēsniekiem un apmetās vācu proģimnāzijas telpās Dārza ielā ( tagad Cēsīs, Bērzaines ielā 4). 6. jūnijā, kad jaunieši jau atradās kaujas laukā, 2. Cēsu kājnieku pulka komandieris kopvedis (pulkvedis-leitnants) Krišjānis Berķis izdeva pavēli, ar kuru brīvprātīgi iestājušos108 Valmieras un Cēsu skolniekus ieskaitīja 2. Cēsu kājnieku pulka 8. rotas sarakstos ar algu no 1. jūnija un uzturu no 6. jūnija. Sarakstā iekļauts arī Edgars Krieviņš. Rotu sāka saukt par Skolnieku rotu. [5]
Pēc valmieriešu un cēsnieku apvienošanās tās pašas dienas vakarā jaunajiem karotājiem izsniedza šautenes. Kapteinis Arvīds Veitmanis       ( pats krita kaujā nākamajā dienā) teicis, ka šaut viņi “iemācīšoties šaujot tieši mērķī, t.i., baronos tieši”. Rotas kareivis Oskars Alks vēlāk atzina, ka “tanī brīdī mēs ne visai apzinājāmies, cik patiesi tas ir, jo nebijām vēl īsteni iejutušies jaunajos apstākļos, lai šiem vārdiem piešķirtu burtisku nozīmi. Tāpat nedomājām, ka šaus arī uz mums. Un ka tas būs vēl šinī diennaktī” t.i. naktī no 5. uz 6. jūniju. [6]
“6.jūnija naktī ap plkst. 1 bija trauksme. Visi ātri saģērbās un skolnieku rota divu vadu sastāvā nostājās uz Dārza ielas, sadalījās speciālās vienībās; izdalīja kaujas patronas. Rīgas, Palasta, Vaļņu un Gaujas ielas krustojumā virsl. [Gustavs] Grīns parādīja īsu kaujas manevri kā aplenkt zināmu vietu. Pie Dr. Lenča mājas izdalīja rokas granātas, ar lietošanu iepazīstinājās uz vietas.” – rakstīja prese kauju desmit gadu atceres reizē. [ 7] Jāatzīmē, ka Dr. med. Vilhelma Lenca namā Hermeistera ielā Nr.16. (tagad Gaujas ielā Nr.16.) kauju laikā izvietojās 2.Cēsu kājnieku pulka operatīvais štābs. [8]
Rotas kareivis, Latvijas armijas kapteinis cēsnieks Aleksandrs Mateass vēlāk aprakstīja došanos uz kaujas lauku: “Mūs ved pa Dārza (tagad Bērzaines) ielu. Pie Palasta ielas pa priekšu izsūta izlūku patruļu. Mums neļauj trokšņot; arī sarunāties nedrīkst. Uz Gaujas ielas nogūlusies kaimiņrotas ķēde. (…) Te pēkšņi klusumu šķeļ spalgs šāviens, tepat man blakus. Mēs visi uztraukumā lecam kājās un sākam lādēt šautenes. Man roka satver granātkātu. Bet izrādās ka šoreiz uztraukums ir lieks. Jau atkal vainīgs mazais Jurģītis (15 gadi vecs-D.C.). Tas piemirsis, ka izejot no mājām iebīdījis stobrā kaujas patronu un tagad, pieduroties sprūdam – atskanēja pirmais skolniekrotas šāviens, Gan laime, ka lode caurumu atstāja tikai zilā gaisā” . [9]

 
Cēsu kaujas vietas 1919. gada 6. jūnijā. Zīmējuma autors 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka virsleitnants Oskars Tiltiņš. 1923.gadā zīmējums iesniegts Lāčplēša Kara ordeņa domei, ieteicot E. Krieviņu pēc nāves apbalvot ar Lāčplēša kara ordeni.[10]

8.(Skolnieku) rotas kareivjus izvietoja uz ceļiem starp Katrīnmuižu un Mācītājmuižu. Pa labi un pa kreisi izvietojās Cēsu pulka 1.,7. un 3. rota. Uz Amatas upes dzelzceļa tilta izbrauca igauņu bruņu vilciens. Izveidojās situācija, kad vācieši galvenokārt koncentrēja savu artilērijas uguni un kājnieku uzbrukumu iecirknī, kur bija izvietojusies 8. (Skolnieku) rota. Uzbrukumu ar pūlēm atsita. Nozīmīgs faktors bija personīgā drosme, ko izrādīja Edgars Krieviņš. Cēsu pulka komandiera palīgs kapteinis Kārlis Pencis atcerējās: ” Kad vācieši bija ieņēmuši Mācītājmuižu un no turienes, pabalstīti ar (…) ložmetēju un bumbmeteju uguni, lauzās uz Cēsīm, lai atgrieztu atkāpšanās ceļu pulka labam spārnam, es atdevu rīkojumu pēdējai rezervei – 8. skolnieku rotai – apturēt vāciešu uzbrukumu no Mācītājmuižas, ieņemot augstumus, kas starp ceļu Mācītājmuiža – Cēsis un Katrinmuiža – Cēsis. Kad apmēram pēc ½ -1 stundas pēc augšminētā rīkojuma atdošanas izgāju uz Mācītājmmuižas virzienu personīgi pārliecināties par rīkojuma izpildīšanu un vispār orientēties par kaujas gaitu, tad atradu, ka 8. skolnieku rota stipras ienaidnieka uguns dēļ savu uzdevumu nebija izpildījusi un bija izvirzījusies tikai uz pilsētas dienvid malu, kur savienojas ceļi, vedoši no Mācītājmuižas un Katrīnmuižas. Atkārtoju, visai rotai dzirdot, savu doto rīkojumu – ieņemt augstumus un personīgi parādīju, kādus augstumus. Pagāja dažas minūtes, bet tā kā rotas gara stāvoklis bija stipri apspiests, satricināts no stiprās ienaidnieku uguns, tad arī neviens nevirzījās uz priekšu ieņemt norādītos augstumus, kamēr uz priekšu neizskrēja kareivis Krieviņš ar 2 – 3 citiem kareivjiem un neieņēma norādītos augstumus. Pēc tam, kad kar. Krieviņš bija sasniedzis norādītos augstumus, viņa priekšzīmei sekoja arī pārējie kareivji un ieņēma augstumus un, atklājot uguni pret vāciešiem, apturēja viņu uzbrukumu uz pilsētu.” [11] Notikumu aculiecinieks rotas dižkareivis, virsseržanta vietas izpildītājs Alfrēds Lukstiņš par šo epizodi rakstīja: ”Kad 8. Skolnieku rota saņēma rīkojumu ieņemt kaujas līniju starp ceļiem un Katrīnas un Mācītājmuižām, tad pēc izlūku kareivju-skolnieku atgriešanās rotas komandieris virsl. Grīns agrā rītā deva rīkojumu izstiepties ķēdē un ieņemt līniju. Kā pirmais ķēdes priekšgalā atradās kareivis Krieviņš. Caur savu drosmi aizraudams citus līdzi, viņš pirmais sasniedza nodomāto līniju uz kalna muguras. Visu kaujas laiku kareivis Krieviņš bija citiem par priekšzīmi un tikai ap plkst. 8-9 rītā kareivis Krieviņš tika smagi ievainots vēderā, kāpēc bija jānogādā uz slimnīcu. (…) Kareivja Krieviņa varoņdarbu var apliecināt visi 8. rotās skolnieki.” [12]
Kaujā ievainotos 8. (Skolnieku) rotas kareivjus – Edgaru Krieviņu, Jāni Zālīti, Oskaru Žilinski, Herbertu Lauciņu, Oļģertu Bišeru, Antonu Ķivru, Jāni Pāvuliņu – ievietoja Cēsu slimnīcā.

Edgars Krieviņš (1899-1919) Valmieras reālskolas skolnieka tērpā.
K. M. Hebenspergera foto Rīgā. Fotogrāfija pievienota
Lāčplēša Kara ordeņa domes aktam. [13]

Krieviņš 6. jūnijā slimnīcā nomira. Pirmais kritušais Skolnieku rotas rindās … Skolasbiedru jauno karotāju acīs izmisums, apjukums. Ne tikai viņiem, 16 – 20-gadīgiem zēniem. “Daudz mūsu vidū tādu, kas pirmo reizi savā mūžā redz kritušu jeb smagi ievainotu, tamdēļ viens otrs novēršas. Sejas daudziem kļuvušas līķa bālas , un acis jautādamas raugās citos, kamdēļ tas tā? “ – tā vēlāk atcerējās kauju biedrs Skolnieku rotas kareivis Aleksandrs Mateass [14] Pēc 6. jūnija kaujas no Cēsu pulka vienībām pavisam bez vēsts pazuda 92 kareivji, no 8. (Skolnieku) rotas bez vēsts pazuda 22 kareivji, kurus ar 2. Cēsu pulka komandiera kopveža K. Berķa 19. jūnija pavēli izslēdza no pulka sarakstiem, no uztura un algas. [15] Desmit stundas pulks izturēja cīņu ar skaitliskā ziņā vismaz divas reizes stiprāku, labi apbruņotu pretinieku. Plkst. 1 dienā pulks saņēma pavēli atkāpties Liepas un Raunas virzienā.
Rotas karavīra Kārļa Dzirkaļa tēva, Cēsu viesnīcnieka Pētera Dzirkaļa ieraksts dienasgrāmatā  vācu okupētajās Cēsīs11. jūnijā: “Vakara pusē no Cēsīm cauri frontei uz Valmieru izveda varonīgā nāvē kritušā skolnieka Edgara Krieviņa iezārkoto līķi. Viņam sekoja raudošā māsa. “ [16] Savu kritušo biedru rotas kareivji vēl pēdējo reizi redzēja pie Liepas pagasta Panderu ceļa, pa kuru māsa Ella pajūgā no Cēsīm uz Valmieru veda savu brāli. No vācu iestādēm Cēsīs viņa ar pūlēm dabūjusi atļauju vest brāļa līķi cauri frontei uz dzimtas kapiem Valmierā. [17]
 


Par Edgara Krieviņa izvadīšanu no sēru mājas Valmierā uz kapiem ģimene nosūtīja paziņojumu Valkā iznākošajai avīzei “Tautas Balss” (Nr. 39, 14.06.1919.), taču to ievietoja tikai nākamajā dienā pēc bērēm.
Kritušos apglabāja, bet Neatkarības karš turpinājās līdz 1920. gada 11. augustam, kad noslēdza Latvijas-Krievijas miera līgumu. Tad arī varēja sākt atskatu uz notikušajām kaujām. 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka virsleitnants Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Oskars Tiltiņš apkopojot pulka vēsturi, novērtēja kareivja-skolnieka Edgara Krieviņa drosmīgo rīcību. Viņš Latgales divīzijas komandierim, bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedim K. Berķim 1923. gada 2. decembrī iesniedza vēstuli ar lūgumu ieteikt Edgaru Krieviņu apbalvošanai ar Lāčplēša Kara ordeni, jo E. Krieviņa tiešā komandiera atrašanās vieta nebija zināma.[18] 8. (Skolnieku) rotas komandieris virsleitnants Gustavs Grīns pēc Cēsu kaujām dezertēja un atradās meklēšanā. [ 19] Lietas iesniegšanai Lāčplēša Kara ordeņa domes komisijā tika savākti nepieciešamie materiāli: pavēles noraksts par Edgara Krieviņa ieskaitīšanu 2. Cēsu kājnieku pulka 8. (Skolnieku rotā) un viņa drosmīgās rīcības apraksts no aculieciniekiem - bijušā pulka komandiera palīga kapteiņa Kārļa Penča, rotas virsleitnanta Alfrēda Lukstiņa; Latgales divīzijas komandiera pulkveža Krišjāņa Berķa atzinums, ka jauneklis krita varoņa nāvē. 1924. gada 31. martā sagatavoto E. Krieviņa “apbalvošanas listi” ar fotogrāfiju kara ministrs pulkvežleitnants Fricis Birkenšteins nosūtīja Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētājam, t.i. valsts prezidentam Jānim Čakstem. 8. (Skolnieku) rotas kareivi Edgaru Krieviņu pēc nāves apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni par kauju pie Cēsīm 1919. gada 6. jūnijā, kad “(…) 8. rota neizturēja pretinieka uguni un sāka atkāpties, tad rotas kareivis Krieviņš apturēja atejošos un pirmais metās pretī uzbrūkošam ienaidniekam, caur savu drosmi aizraudams citus sev līdz, pie kam vācu uzbrukums tika atsists un vāci nevarēja ielauzties pilsētā un satriekt pulku.” [20]  . 
Par varoņa piemiņu rūpējās arī turpmākajos gados: 1930. gada 29. maijā Valmierā pie Edgara Krieviņa kapa novietoja kapa plāksni. [21]
 

 
Krieviņu dzimtas kapi Valmierā: kapa plāksne Edgaram Krieviņam, kapa plāksne ģimenes locekļiem, piemineklis Edgara brālim, bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka sakarniekam Jurim (Georgam) Krieviņam, kurš nomira ASV 1987.g. 22. septembrī, bet urna apglabāta dzimtas kapos. T. Pumpuriņa foto 2019. gada 30. maijā.[22]

Edgara brāli inženieri Juri Krieviņu, kurš arī brīvprātīgi pieteicās 2. Cēsu kājnieku pulkā, ar 1929. gada 23. maija valdības lēmumu apbalvoja ar Triju zvaigžņu ordeņa V šķiru. [23]
2016. gada septembrī Edgara Krieviņa dzimto māju Stalbes pagasta “Kuņņu” vietā Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolnieki Dāvis Muižnieks un Marks Osipovs kopā ar vēstures skolotāju Aivaru Karlsonu un Cēsu novada domes deputātu Māri Niklasu izraka ozoliņu un nākamajā dienā, klātesot ģimnāzijas audzēkņiem, iestādīja vietā, kur Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada 6. jūnijā sadursmēs ar vācu landesvēru nāvīgi ievainoja kareivi-skolnieku Edgaru Krieviņu.[24]
Vēstures pētīšanu un varoņu piemiņas kopšanu raksturo dzejnieka Raiņa sentence: “Kas pagātni vētī, tas nākotni svētī”. Lai aug ozoli un puiši Latvijai.

1 Latvijas Valsts vēstures arhīva ( saīsināti – LVVA) 235. fonds, 12. apraksts, 570. lieta, 8. lp. o.p.
2 LVVA 235. fonds, 12. apraksts, 568. lieta, 8. lp. .op.; 235. fonds, 538. lieta, 13. lp. o.p.
3 No zobena saule lēca. Atmiņu un dokumentu krājums par Cēsu pulka Skolnieku rotu 1919. gadā. [Cēsīs]: Cēsu muzeju apvienība, 1994.; LVVA 1304. fonds, 1. apraksts, 1492. lieta, 16. lp.
4 Daugavas Vanagu Mēnešraksts. Nr. 1, 01.02.1969.
5 No zobena saule lēca. Atmiņu un dokumentu krājums par Cēsu pulka Skolnieku rotu 1919. gadā. [Cēsīs]: Cēsu muzeju apvienība, 1994.; LVVA 1493. fonds, 1. apraksts, 26. lieta 195. lp.; LVVA 1304. fonds, 1. apraksts, 1492. lieta, 8. lp.
6 No zobena saule lēca. Atmiņu un dokumentu krājums par Cēsu pulka Skolnieku rotu 1919. gadā. [Cēsīs]: Cēsu muzeju apvienība, 1994.- 110. lpp.
7 J. A. 10 gadus atpakaļ bij. Cēsu 8. skolnieku rota uzsāka cīņas
pret landesvēru. - Pēdējā Brīdī. Nr. 124, 06.06.1929.]
8 Berķis, K. Pirmās Cēsu kaujas pirms 15 gadiem. - Militārais Apskats. Nr. 8, 1934.g. , 1375. lpp.
9 Mateass, A. Skolnieku rota. - Ugunskurs. Nr. 4, 01.04.1938., 78. lpp.
10 LVVA 1304. fonds, 1. apraksts, 1492. lieta, 6. lp.
11 Turpat, 12. lp.
12 Turpat, 11. lp.
13 LVVA 1304. fonds, 1. apraksts, 1492. lieta,13. lp.
14 Mateass, A. Skolnieku rota. – Ugunskurs. Nr. 8, 01.08. 1938.
15 LVVA 1493.fonds, 1.apraksts, 26. lieta, 251.-252. lp.
16 Dzirkalis, P. Cēsis kauju ugunīs (1919.g. dienas grāmata). – Sējējs. Nr. 7, 01.07.1936.
17 Mateass, A. Skolnieku rota. – Ugunskurs. Nr. 8, 01.08. 1938.
18 LVVA 1304. fonds, 1. apraksts, 1492. lieta
19 Kara tiesa. – Valdības Vēstnesis. Nr. 255, 09.11,1937.
20 LVVA 1304. fonds, 1. apraksts, 1492. lieta
21 Latvis. Nr. 2580, 31.05.1930.
22 Laiks. Nr. 9, 30.01.1988., 2.lp.
23 Valdības Vēstnesis. Nr. 261, 16.11.1929., sarakstā nr. 1555
24 http://www.dacvg.lv/iestada-ozolu-pirmaja-kritusa-cesu-pulka-skolnieku-rotas-kareivja-pieminai/ 21.09.2016. – skatīts 04.06.2019.

Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece






Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis

Jānis Puriņš / 1889 – 1944?/

Biogrāfiska eseja

No Krievijas armijas atvaļinātajam, 1. pasaules karu pieredzējušajam virsleitnantam Jānim Puriņam bija goda lieta jau 1918. gada 28. novembrī iestāties pašaizsardzības vienībā Cēsīs un pēc tam – Cēsu rotā, lai aizstāvētu Latvijas valsti. Tieši J. Puriņa, Cēsu rotas komandiera, vadībā notika pirmās sadursmes ar Sarkano armiju, vēlāk – 2. Cēsu bataljona komandēšana kaujās pret Sarkano Armiju pie Rīgas. J. Puriņam 1919. gada nogalē uzticēja 1. Kurzemes divīzijas komandiera vietas izpildītāja pienākumus un iecēla par Austrumu frontes latviešu vienību pavēlnieku. Pulkvežleitnants Jāni Puriņš bija to 7 virsnieku vidū, kurus jau 1920. gada 13. augustā apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni un iekļāva Lāčplēša ordeņa domē. Par cīņu vadīšanu pret Sarkano armiju Latgalē J. Puriņu ar ordeņiem apbalvoja arī Polijas un Lietuvas valdības.
Mārsnēnu pagasta Sakaiņu māju saimnieku Jāņa un Kristīnes Puriņu ģimenē 1889. gada 13. (25.) aprīļa rītā piedzima dvīņi: dēls Jānis un meita Anna. Pēc 10 dienām, 23. aprīlī, viņus nokristīja mājās. Vēlāk Jāni nokristīja arī Raunas baznīcā.[1] Skolas gaitas Jānis sāka Raunas draudzes skolā. Turpināja izglītoties Valmieras pilsētas skolā. Krievijas armijā Jāni Puriņu iesauca 1910. gadā 21 gada vecumā. Sākumā viņš dienēja kā kareivis Cēsu apriņķa priekšnieka pārvaldē, pēc tam – Viļņas kara apgabala intendantūrā. Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, Jāni Puriņu pārcēla uz 173. pulku, vēlāk – uz 3. rezerves pulku Toropecā Tveras apgabalā un Pēterhofā Sanktpēterburgas apgabalā, kur atradās armijas apgādes noliktavas. Kara laikā armijai bija vajadzīgi virsnieki. Iespējams, tāpēc 1916. gada oktobrī J. Puriņu nosūtīja mācīties uz 1. Maskavas praporščiku skolu, ko viņš pabeidza 1917. gada februārī. Aprīlī viņu ieskaitīja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, kur viņš komandēja vadu, pēc tam bija ložmetēju komandas komandieris. J. Puriņš piedalījās cīņās pret vācu armiju pie Ķekavas, Olaines un Rīgas.[2] Līdz 1. pasaules kara beigām J. Puriņš uzdienējās par virsleitnantu.[3] Pēc tam, kad vācu armija ieņēma Rīgu, J. Puriņš piedalījās kaujās pie Līgatnes. Tomēr vācieši okupēja arī Vidzemi. J. Puriņš atgriezās tēva mājās Mārsnēnu pagasta “Sakaiņos”, kur sagaidīja ziņu par Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī un ziņu par pašaizsardzības vienību organizēšanu. Tāpēc J. Puriņš 1918. gada 28. novembrī Cēsīs pievienojās pašaizsardzības grupai[4], kas 8. decembrī kļuva par Cēsu rotas kodolu, tās pirmā komandiera virsleitnanta Artūra Jansona (1893-1941) vadībā. No 23. decembra par rotas komandieri iecēla Jāni Puriņu. Viņa rakstītā autobiogrāfija vārdos skopa, bet jūtams lepnums par to, ka 1918. gada decembrī viņš iestājās Latvijas bruņotajos spēkos: “Nacionālās armijas Cēsu rotas komandieris no 1918.g. 23. dec. – 1919.g. 31. martam”. [5] Izvēles bija arī citas: varēja pieslieties lieliniekiem, varēja dzīvot noslēgti lauku mājās.
Lielinieku Sarkanās armijas pārspēkam pretoties nebija nozīmes, tāpēc ar nelielām sadursmēm Cēsu rota 23. decembrī atkāpās uz Rīgu. 1919. gada sākumā Oskara Kalpaka (1882-1919) bataljonā iekļautā rota cīnījās pret lieliniekiem pie Lielauces, Skrundas, Saldus. Marta beigās Cēsu rotu pārveidoja par 2.Cēsu bataljonu, iekļaujot to Latvijas atsevišķajā brigādē. Par Cēsu bataljona komandieri iecēla J.Puriņu. Bataljons viņa vadībā piedalījās kaujās, atbrīvojot Rīgu no Sarkanās armijas, cīnoties pie Juglas, Carnikavas un Ropažiem. 1919. gada janvārī virsleitnantu J. Puriņu paaugstināja par kapteini, bet tā paša gada maijā viņu paaugstināja par pulkvedi-leitnantu. Apsteidzot notikumus, - 1925. gada jūnijā J. Puriņu paaugstināja par pulkvedi.[6]
No 1919. gada 24. maija līdz 8. augustam J. Puriņš pildīja Latvijas atsevišķās brigādes kaujas rajona priekšnieka pienākumus. Tikai dažus mēnešus, no 8. augusta līdz 16. oktobrim, pulkvedis-leitnants J. Puriņš komandēja 2. Ventspils kājnieku pulku, pēc tam viņu iecēla par 1. Kurzemes divīzijas komandiera vietas izpildītāju un Austrumu frontes latviešu vienību pavēlnieku.[7] Tas bija ļoti grūts laiks Neatkarības karā. Lielākajai Latvijas bruņoto spēku daļai 1919. gada oktobrī bija jācīnās pret Bermonta karaspēku un jāuzmana Austrumu fronte Latgalē. Pulkvežleitnants J. Puriņš prata ar atlikušajām vienībām noturēties pret Sarkano armiju visā frontē. Aktīvi uzbrukumi Latgalē sākās 1920. gada 3. janvārī, kur piedalījās arī Latvijas sabiedrotās Polijas karaspēks. 1.Kurzemes divīzijas komandiera pulkvežleitnanta J. Puriņa vadībā no 20. – 26. janvārim ieņēma Latgales centrālo daļu, tajā skaitā Rēzekni. [8]
Ministru kabinets 1920. gada 13. augustā, vēl pirms Lāčplēša kara ordeņa statūtu apstiprināšanas, nolēma pirmos III šķiras Lāčplēša Kara ordeņus piešķirt septiņiem Latvijas armijas augstākajiem komandieriem: P. Radziņam, M. Peniķim, K. Berķim, O. Dankeam, J. Jansonam, J. Apinim un J. Puriņam. Ordeņus pasniedza Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste Lāčplēša dienā, 1920. gada 11. novembra parādē. Šos virsniekus līdz ar apbalvošanu  ieskaitīja Lāčplēša kara ordeņa domes sastāvā. [9]


Jānis Puriņš, pulkvedis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris,
2. Ventspils kājnieku pulka komandieris ap 1928. gadu.
Attēls publicēts grāmatā
“Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca”(Rīgā,1995.)

J. Puriņu apbalvoja arī Polijas valdība, piešķirot ordeni “Virtuti militari”, un Lietuvas valdība – I šķiras III pakāpes “Vytis Kryžiaus” ordeni (1928). Tā nēsāšanu īpašā rīkojumā akceptēja Valsts prezidents. [10] No 1920. gada 28. septembra līdz 1928. gadam J. Puriņš bija 2. Ventspils kājnieku pulka komandieris. 
Nepatīkams bija Kara tiesas process, kur J. Puriņu apsūdzēja par nelikumīgām saimnieciskām darbībām. [11] Iespējams, ka sakarā ar to nākamajos gados J. Puriņu pārcēla no viena pulku uz otru. Pēc Valsts prezidenta pavēles armijai un flotei  1928. gada 23. novembrī vairāku virsnieku pārcelšanas vidū atrodams rīkojums atbrīvot pulkvedis J. Puriņu no 2. Ventspils kājnieku pulka komandiera amata un pārcelt uz Rīgas kara apriņķa pārvaldi. [12] 1932. gadā pulkvedi J. Puriņu iecēla par Alūksnē dislocētā 7. Siguldas kājnieku pulka komandieri, 1935. gadā – par 9. Rēzeknes pulka komandieri, 1936. gadā - par 10. Aizputes kājnieku pulka bataljona komandieri, vēlāk - par pulka komandieri Daugavpilī. [13] Pulkvedi, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri J. Puriņu atvaļināja no aktīvā dienesta 1939. gada jūnijā kā maksimālo vecumu sasniegušo, t.i. 50 gadu vecumā. [14] No dienesta atvaļinātais J. Puriņš devās uz tēva mājām – Mārsnēnu pagasta “Sakaiņiem”, iestājās aizsargu organizācijā. Vācu okupācijas laikā, 1941. – 1944. gadā, J. Puriņš bija Mārsnēnu, Liepas un Rankas pagastu komandants un vadīja minēto pagastu aizsargu darbību. Padomju vara J. Puriņu 1944. gada 13. oktobrī arestēja. 1944. gada 18. novembrī 3. Baltijas flotes kara tribunāls Valmierā J. Puriņu notiesāja uz 7 gadiem. Pēc tiesas sprieduma J. Puriņa pārsūtīja uz Rīgas 2. cietumu, bet tur nav nonācis. J. Puriņš pazudis bez vēsts. [15]  1977. gadā Cēsu Vēstures un mākslas muzeja materiālu komplektēšanas ekspedīcijas darbinieku dienasgrāmatā ierakstīts, ka Mārsnēnu “Sakaiņu” mājas sabrukušas. Toreiz tās nesaistīja ar J. Puriņu, Cēsu rotas komandieri, jo tā bija aizliegtā vēsture.
1 Latvijas Valsts vēstures arhīva 235. fonds, 7. apraksts, 517. lieta, 410. lp. (elektroniski - 420. kadrs; turpmāk LVVA)
2 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Jāņa sēta, 1995. - 424. lpp.; Latgales Vēstnesi. Nr. 45, 24.06.1939.
3 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 126. lp.
4 LVVA 2996. fonds, 15. apraksts, 30386. lieta, 1. lp.
5 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 126. lp.
6 Latgales Vēstnesis. Nr. 45, 24.06.1939.
7 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 126. lp.
8 https://lv.wikipedia.org/wiki/Latgales_atbr%C4%ABvo%C5%A1ana skatīts 15.04.2019.
9https://lv.wikipedia.org/wiki/L%C4%81%C4%8Dpl%C4%93%C5%A1a_Kara_ordenis – skatīts 15.04.2019.
10 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Jāņa sēta, 1995. – 424. lpp.; Valdības Vēstnesis. Nr.143, 13.06.1928.
11 Latvijas Kareivis. Nr. 75, 31.03.1928.
12 Latvijas Kareivis. Nr. 269, 25.11.1928.
13 Latvijas Kareivis. Nr. 76, 07.04.1932.; Valdības Vēstnesis. Nr. 179, 10.08.1935.; Valdības Vēstnesis. Nr. 30, 06. 02.1936.; Daugavas Vēstnesis. Nr. 15, 10.07.1939.
14 Valdības Vēstnesis. Nr. 127, 09.06.1939.
15 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Jāņa sēta, 1995. – 425. lpp.




No policijas kārtībnieka līdz ministram -
Kornēlijs Veitmanis/ Veidnieks
/1899–1942/

Biogrāfiska eseja
Kornēlijs Veitmanis agri kļuva patstāvīgs. Aizbrauca uz Maskavu strādāja un sagatavojās ģimnāzijas kursa eksāmeniem. Pēc tam beidza karaskolu un Pirmā pasaules kara laikā darbojās Dienvidu frontē. Pēc cara gāšanas Krievijā, sākoties jukām visās dzīves jomās, K. Veitmanis atgriezās Vidzemē. Būdams 19 gadus vecs K. Veitmanis pieņēma drosmīgu lēmumu: vācu okupācijas apstākļos, lielinieku iebrukuma draudu gaisotnē viņš izlēma atbalstīt proklamēto Latvijas Republiku un iestāties pašaizsardzības vienībā, kas 1918. gada 8. decembrī kļuva par Cēsu rotas kodolu. Pēc Neatkarības kara  ilgu laiku strādāja dažādos amatos tieslietu resorā. 1939. gada janvārī K. Veitmani negaidīti iecēla par iekšlietu ministru. Rādot piemēru likuma par uzvārdu latviskošanu izpildei, K. Veitmanis 1940. gada sākumā pieņēma uzvārdu “Veidnieks”. Viņš bija pēdējais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1939-1940).
Āraišu evaņģeliski luteriskās draudzes dzimušo reģistrācijas grāmatā ieraksts liecina, ka Kornēlijs Kārlis Veitmanis dzimis 1899. gada 18.(30.) martā Rāmuļu (tagad Vaives) pagasta Dumpuru māju saimnieka Dāvida Veitmaņa un viņa sievas Jūles ģimenē. Kristībās kā krustvecāki reģistrēti ierēdnis Jānis Grūbe, Rāmuļu pagasta skolotājs Jānis Čakars, saimniekmeita Antonija Sarkane. [1] Kornēlijs auga līdz ar sešiem brāļiem un māsām, gāja ganos un veica citus lauku darbus. Pēc  Vaives pagasta pamatskolas beigšanas tēvs aizsūtīja Kornēliju uz Cēsīm mācīties augstākajā tautskolā.
Pienāca 1914. gads. Karā iesaistījās aizvien vairāk valstis un kara nemiers pārņēma arī Vidzemes iedzīvotājus. “Dumpuru” saimnieka dēlam Kornēlijam 15 gadu vecumā bija jākļūst patstāvīgam. Viņa ceļš veda uz Maskavu. Dienā rakstveža darbs Maskavas galvenajā kara hospitālī un muitas pārvaldē, vakaros – mācības, lai sagatavotos eksterna eksāmeniem. K. Veitmanis 1916. gadā sekmīgi nokārtoja ģimnāzijas kursa eksāmenus ķeizarienes Katrīnas II Maskavas I  kadetu korpusā (pielīdzināms Krievijas septiņklašu reālskolas kursam), iegūstot arī jaunākā apakšvirsnieka – junkura – dienesta pakāpi. 1917. gada augustā K. Veitmanis beidza Maskavas Aleksandra kara skolu ar I šķiras diplomu. Viņu tūlīt nosūtīja dienēt Krievijas 74. kājnieku pulkā, kas atradās Krievijas dienvidu frontē. Taču jau 1917. gada februārī, pēc Krievijas cara gāšanas, arī armijā, tāpat kā valstī, valdīja jukas. K. Veitmanis nolēma mērot bīstamu ceļu uz mājām. Rāmuļos  viņš atgriezās 1918. gada sākumā.



Kornēlijs Veitmanis 1916. gada 28. augustā. Ķeizarienes Katrīnas
II Maskavas I kadetu korpusa beigšanas apliecībai pievienotais foto,
 uz kura palikuši sarkanas lakas zīmoga fragmenti.

Dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī K. Veitmanis lēma – jāiet aizsargāt jauno valsti! Tāpēc K. Veitmanis 1918. gada 25. novembrī pievienojās Cēsīs pašaizsardzības vienībai, kas pēc Vidzemes apgabala apsardzības priekšnieka Jāņa Apiņa 8. decembra rīkojuma par rotu izveidi Vidzemes pilsētās kļuva par Cēsu rotas kodolu. Cēsu rota gatavojās cīņai ar iebrūkošo Padomju Krievijas Sarkano armiju, kuras rindās bija arī latviešu strēlnieki. Lai saprastu ienaidnieka izvietojumu tika organizēti izlūku gājieni. Leitnants K. Veitmanis 1918. gada decembrī piedalījās izlūku gājienos Ieriķu- Gulbenes virzienā. K. Veitmanis saaukstējās, smagi saslima un nespēja atkāpties līdzi Cēsu rotai. Viņš palika lielinieku varā. Cēsu apriņķa revolucionārais tribunāls 1919. gada 19. martā atklātā sēdē izskatīja K. Veitmaņa un vairāku citu apcietināto personu lietas. Apcietinātos apvainoja kontrrevolucionārā rīcībā. Tiesas spriedums bija ļoti “maigs” salīdzinājumā ar to, ka daudzus cēsniekus un apkārtnes iedzīvotājus lielinieki nošāva bez  iepriekšēja tiesas sprieduma. Revolucionārais tribunāls atzina visus par vairāk vai mazāk vainīgiem un nosprieda, ka Kornēlijam Veitmanim jāstrādā 3 mēneši sabiedriskie darbi. [2]
Atkāpjoties 1919. gada pavasarī, lielinieki K. Veitmani aizveda līdzi uz Latgali un ieslodzīja  Daugavpils cietumā, no kura viņam izdevās izbēgt. Lai turpinātu dienestu Latvijas nacionālajos bruņotajos spēkos, K. Veitmanis 1920. gada 1. martā pieteicās Daugavpils apriņķa komendantūrā. Tā kā Neatkarības karš faktiski bija beidzies, K. Veitmani iecēla par Dagdas iecirkņa komendantu. [3]
Jāatzīmē, ka Neatkarības karā piedalījās Kornēlija Veitmaņa vecākais brālis Arvīds Aleksandrs Veitmanis. 1919. gada 2. jūnijā Arvīds brīvprātīgi iestājās Ziemeļlatvijas brigādē. Viņš cīnījās pret lieliniekiem un landesvēru. Vai Arvīds zināja, ka brālis atrodas lielinieku varā? Jautājums paliek neatbildēts. Vai Kornēlijs, atrodoties pie Daugavpils, zināja, ka brālis Arvīds 1919. gada 6. jūnijā krita cīņā pret landesvēru Meijermuižas apkārtnē? Iespējams, - par to uzzināja vēlāk, kad pats aizbēga no lielinieku gūsta. Virsleitnantam Arvīdam Aleksandram Veitmanim (1896-1919) par varonību Cēsu kaujās pēc nāves, 1921. gadā, piešķīra Lāčplēša kara ordeņa III šķiru. [4]
Kornēlijs Veitmanis 1922. gada aprīlī demobilizējās, atgriezās dzimtajā pusē un iestājās Cēsu apriņķa policijā, kur viņu norīkoja par Drabešu pagasta vecāko kārtībnieku. Nodibinoties Cēsu aizsargu pulkam 1923. gadā, atvaļinātais leitnants K. Veitmanis iestājās šajā paramilitārajā organizācijā un uzņēmās 2. rotas komandiera pienākumus.[5]
Turpmākās Kornēlija Veitmaņa darba gaitas saistījās ar tieslietu sistēmu. 1924. gada 6. oktobrī viņu iecēla par Cēsu cietuma priekšnieka palīgu. Tajā laikā Cēsu cietuma priekšnieks bija K. Veitmaņa cīņu biedrs virsleitnants Jānis Bambis (1888-1941). 1926. gadā K. Veitmani iecēla par Rīgas Centrālcietuma priekšnieka palīgu, 1928. gadā – par Rīgas Termiņcietuma priekšnieku. K. Veitmanis sāka tieslietu studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru pabeidza 1933. gadā, iegūstot cand. iur. grādu. 
Par nopelniem Neatkarības karā kā Kalpaka bataljona Cēsu rotas karavīram K. Veitmanim 1929. gadā piešķīra Triju zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Nākamajā gadā pēc studiju pabeigšanas,1934., Ministru kabinets iecēla K. Veitmani par Tieslietu ministrijas Cietumu departamenta ( no 1938. gada – Kriminālpolitiskais departaments) direktoru. [6]
Zināšanu un pieredzes papildināšanai K. Veitmanis iepazinās ar līdzīgu resoru darbu Lietuvā, Polijā, Čehoslovākijā, Francijā, Beļģijā, Igaunijā. Latvijā viņš izveidoja drošības ieslodzījuma un darba nama institūcijas, racionāli izveidoja ieslodzīto nodarbināšanu un sodu izcietušo aizgādību. K.ornēlija  Veitmaņa darbu valsts novērtēja, piešķirot Triju zvaigžņu ordeņa III šķiru. Starp citu - apbalvoto sarakstā līdzās bija komponista Alfrēda Kalniņa (1879-1951) vārds. [7]
Kriminālpolitiskā departamenta direktora K. Veitmaņa veiktās reformas  novērtēja Starptautiskās kriminālās un penitenciārās komisijas prezidents, Itālijas augstākās tiesas priekšsēdētājs Džovanni Novelli, kurš uzaicināja viņu nolasīt referātu par ieslodzīto darba racionalizēšanu 12. starptautiskajā kongresā, kas bija paredzēts 1940. gadā Romā. [8]
Ieslodzījumu vietu reformu noteikumu un likumu skaidrojumus K. Veitmanis publicēja avīzē “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis”. Iegūto vēsturisko informāciju viņš apkopoja grāmatā “Ieslodzījuma vietas 1918 – 1938.” (Rīgā: Kriminālpolitiskais departaments, [1939]). Ar Tiesu departamenta direktoru Aleksandru Menģelsonu kopīgi sastādīja grāmatu “Tieslietu Ministrijas un Tiesu vēsture 1918-1938” ( Tieslietu ministrijas izdevums 1939.g.)
Kornēlija Veitmaņa aktīvās darbības laiks sakrita ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma uzplaukumu 1934. – 1939. gadā. Politiskajā elitē, kas bija samazināta līdz pašiem lojālākajiem Vadoņa atbalstītājiem, tomēr valdīja iekšējas nesaskaņas, konkurence un personīgas ambīcijas. Šo iemeslu dēļ Latvijas Valsts un ministru prezidents K. Ulmanis 1939. gada 17. janvārī atcēla no iekšlietu ministra amata Vili Gulbi ( 1890-1942) un viņa vietā iecēla mazpazīstamo Kornēliju Veitmani. Stājoties amatā, K. Veitmanis klātesošiem sacīja: “ Mans vēlējums būtu, lai mūs vienotu uzticība Tautas Vadonim, griba ziedot darbam visus savus spēkus un droša paļāvība valsts stiprumam un tautas labklājībai.” [9]
 


Kornēlijs Veitmanis, Latvijas Republikas iekšlietu ministrs.
1939. gada 18. janvāris – 1940. gada 21. jūnijs.


Arī starptautiskais stāvoklis Eiropā bija sarežģīts. Saskaņā ar 1939. gada 23. augustā Ribentropa-Molotova pakta slepenajiem līgumiem Baltijas valstīs, arī Latvijā, PSRS izvietoja savas militārās bāzes. Ar Vācijas karaspēka iebrukumu Polijā 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš. Uzrunājot Iekšlietu ministrijas darbiniekus Latvijas valsts gadadienā 1939. gada 17. novembrī, ministrs K. Veitmanis sacīja: ”Valsts labklājības labā nepieciešami uzturēt sabiedrisko mieru. Nepieciešams, lai pilsoņiem būtu nodrošināts darbs un izpeļņa, lai katrs būtu drošs par sava darba augļiem. (…) salīdzinot ar karojošām valstīm, mēs atrodamies labākā stāvoklī, varbūt vislabākā, kādā pašreiz atrodas citas Eiropas valstis.” [10] Varēja paredzēt, ka arī Latviju ieraus karā. Bet vai iekšlietu ministrs iedomājās, ka pirms tam Latviju okupēs PSRS?
Kāpjot pa amatu kāpnēm, K. Veitmanis izvēlējās arī prestižāku dzīvojamo rajonu Rīgā. Uzbūvētā māja Mežaparkā tomēr bija vienkārša: apdare no pelēcīga ķieģeļa, bez apmetuma. [11]
Nacionālās apziņas stiprināšanai viens no iekšlietu ministra K. Veitmaņa priekšlikumiem – Likuma par uzvārdu maiņu papildinājumi - tika apstiprināts Ministru kabinetā 1939. gada 21. decembrī. Par to ministrs izteicās: “Jaunais likums par uzvārdu maiņu atšķiras no līdzšinējā ar to, ka tajā noteikti izcelts tautības princips, nosakot, ka latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi un nelatvieši nevar sev izvēlēties latviskus uzvārdus.”  K. Veitmanis pats parādīja piemēru: 1940. gada janvāra sākumā viņš aizpildīja anketu sava uzvārda “Veitmanis” (Weitman)  latviskošanai, izraugoties uzvārdu “Veidnieks”. [12]
Iekšlietu ministra K. Veidnieka vadībā izstrādāja jaunu pilsētu pašvaldību likumu, kas paredzēja izveidot pie pilsētu ieceltajām valdēm sabiedriskas padomes. Paredzēja arī papildināt pagastu pašvaldību pārkārtošanu. Autoritārā režīma apstākļos tās bija maznozīmīgas izmaiņas demokrātijas virzienā. Savās runās iekšlietu ministrs izteica nelokāmu uzticību “Vadonim” prezidentam K. Ulmanim. [13]
K. Veidnieks bija pēdējais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs - līdz 1940. gada 20. jūnijam, vēl trīs dienas pēc Latvijas okupācijas. Par jauno iekšlietu ministru iecēla pazīstamo rakstnieku Vili Lāci (1904-1966). [14] 
K. Veidnieku kopā ar dzīvesbiedri Austru 1940. gada jūlijā izsūtīja uz Padomju Savienības pilsētu Kirovu (bijušo Vjatku), kur pratināja abus. 1941. gada 28. aprīlī Kirovas apgabala Tiesas krimināllietu kolēģija saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa (1926. g. redakcijā) 58. – 13. pantu “par aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību” piesprieda K. Veidniekam augstāko soda mēru – nošaušanu ar mantas konfiskāciju. K. Veidnieku apcietināja 1941. gada 24. jūnijā pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Spriedumu grozīja 1941. gada 18. septembrī KPFSR Augstākās Tiesas kolēģijas lēmumā, nosakot brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Ziemassvētkos K. Veidniekam atļāva 5 minūšu satikšanos ar sievu Austru. Pēc tam Austru izsūtīja uz Karagandas nometni, Kornēliju – uz Vjatkas labošanas darbu nometni (Vjatlagu).
K. Veidnieks nomira 42 gadu vecumā 1942. gada 12. janvārī Kirovas apgabala Vjatlaga 7. lagpunkta 1. apakškomendatūrā no plaušu iekaisuma. Austra Veidniece atgriezās Latvijā, atguva īpašumā kopīgi uzcelto māju Mežaparkā. Atveda līdzi sāpīgas un rūgtas atmiņas. [15]
 Tikai 1958. gadā ziņa par Latvijas Republikas pēdējā iekšlietu ministra Kornēlija Veidnieka nāvi izsūtījumā PSRS nometnē sasniedza Kalpaka bataljona cīņu biedrus Austrālijā un akadēmiskās apvienības “Austrums” vecbiedrus Amerikā, par ko lasāms avīzēs ievietotajos nekrologos. [16]

1 Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 6739. fonds, 2. apraksts, 6. lieta, 6. lp.– Āraišu draudzē 1899. gadā dzimušie.
2 Ķīselis, J. Vadības maiņa mūsu resorā. – Policija. 1939. gada janvāris. – 4. lpp.; Cēsu Apriņķa Strādnieku un Bezzemnieku Padomes Ziņotājs. Nr. 15, 28.03.1919.
3 Ķīselis, J. Vadības maiņa mūsu resorā. – Policija. 1939. gada janvāris. – 4. lpp.; LVVA 7427. fonds, 1.apraksts, 6866. lieta, 6. lp.; Cēsu Vēstis. Nr. 290, 20.01.1939.; LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta – Kalpaka bataljona dalībnieku biogrāfisko datu anketas; Brīvā Zeme. Nr. 5, 07.01.1939.
4 Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1995. – 552. lpp.
5 Ķīselis, J. Vadības maiņa mūsu resorā. – Policija. 1939. gada janvāris. – 4. lpp.;10. Cēsu aizsargu pulks 10 gados. [Cēsīs]: 10. Cēsu aizsargu pulka izdevums, 1934. – 11.,12. lpp.
6 Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta; 7427. fonds, 1. apraksts, 12375. lieta – studenta kartīte; Valdības Vēstnesis. Nr.256, 11.11.1929.
7 Valdības Vēstnesis. Nr. 262, 17.11.1937.
8 Pašvaldību Darbinieks. Nr. 1, 01.01.1939.
9 Pumpuriņš, T. V., Cīrulis, I., Ķikuts, T. Latvijas valsts dibinātāji. Rīgā: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2018. – 97. lpp.; Pašvaldības Darbs. Nr. 2, 01.02.1939.
10 Pagasta Dzīve. Nr. 23, 01.12.1939.
11 Brīvība. Nr. 3, 01.03.1995.
12 Jaunākās Ziņas. Nr. 291, 22.12.1939.; Jaunākās Ziņas. Nr. 12, 16.01.1940.
13 Pašvaldības Dzīve. Nr. 1, 01.01.1940.
14 http://www.iem.gov.lv/lat/ministrija/vesture/ skatīts 13.03.2019.
15 https://timenote.info/lv/Janis-Volonts - skatīts 22.03.2019.; LNA Latvijas Valsts arhīvs, 1986. fonds, 1. apraksts, 44879. lieta; Lukjanskis, E. Iekšlietu ministra kundze. – Neatkarīgā Rīta avīze. Nr. 195, 25.08.1995.
16 Krīpēns, A. Ardievas K. Veidniekam. – Austrālijas Latvietis. Nr.448, 09.08.1958.; Laiks. Nr.49, 18.06.1958., 6.,7.lpp.

Autore: Dace Cepurīte






JUBILĀRU PIETURA CĒSĪS

Cēsu rotas kareivis un aizsargs
Elmārs Smilga / 1899-1958/


Biogrāfiska eseja
Cēsnieks 20-gadīgais Elmārs Smilga viens no pirmajiem atsaucās Latvijas Pagaidu valdības apsardzības ministrijas aicinājumam un brīvprātīgi pieteicās Cēsu rotā. Pēc Neatkarības kara no dienesta atvaļinājās un saimniekoja savu senču mājās Vaives pagasta “Vec-Libertos”, kur uzcēla pieminekli pēdējiem lībiešiem Libertiem. Savas militārās prasmes E. Smilga pielietoja aktīvi darbojoties 10. Cēsu aizsargu pulkā.
 
Elmārs Smilga 10. Cēsu aizsargu pulka gāzu virsnieks.
Attēls no grāmatas “Cēsu aizsargu pulks 10 gados” (1934.)

Cēsu pilsētas evaņģēliski luteriskās vācu draudzes dzimušo reģistrācijas grāmatā ierakstīts viņa kristītais vārds “Elmars”, piedzimis 1899. gada 11. (23.) februārī; tēvs – skolotājs Mihaels (Miķelis) Smilga, māte – Jūlija, dzimusi Liberte. Kristībās kūmās stāvēja viņa 20 gadus vecākais brālis Arveds, māsa Millija, tēva brālis Dr. med. Augusts Smilga un viņa sieva Alise. Kristībās piedalījās mātes brālis Mārtiņš Liberts un Gustavs Linde. Cēsu Sv. Jāņa baznīcā 20. aprīlī Elmaru nokristīja sirmais mācītājs G. K. Fīrhufs (1828-1907). Vecāki 1909. gadā dzīvoja Cēsīs, Palasta ielā 4. [1]
Pēc pamatizglītības programmas apgūšanas Elmārs Smilga turpināja mācības tolaik prestižajā Vidzemes ģimnāzijā Bērzainē. Taču mācības bija jāpārtrauc, jo 1. pasaules kara fronte pienāca pie Daugavas, Krievijas XII armijas štābs 1915. gada vasarā izvietojās ģimnāzijas ēkās Bērzainē. Mācību kursu E. Smilga pabeidza Petrogradā (Sanktpēterburgā) G. A. Videmaņa ģimnāzijā.[2]
Pirmais pasaules karš ieviesa korekcijas visu iedzīvotāju dzīvēs. E. Smilga 1916. gada rudenī brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas dienestā - iedzīvotāju evakuācijas 134. punktā. Tajā laikā viņu apmācīja ierēdņa darbā un pēc pārbaudījuma nokārtošanas viņš ieguva kara laika ierēdņa kvalifikāciju. 1917. gadā E. Smilga dienēja Krievijas armijas 54., 55. transporta divīzijā; pēc tam bija 187. kājnieku divīzijas lazaretes darbvedis. Pēc boļševiku Oktobra apvērsuma vairākas armijas vienības izjuka, tika pārformētas. [3]
E. Smilga no armijas atvaļinājās 1918. gada 18.februārī. Pēc divām dienām Cēsis ieņēma vācu armijas vienības. Vācu okupācijas laikā E. Smilga kopā ar vecākiem dzīvoja mātes dzimtas mājās Vaives pagasta Vec-Libertos [4], kur droši vien rudenī uzzināja par Latvijas valsts proklamēšanu, kā arī par Apsardzības (Aizsardzības) ministrijas aicinājumu avīzē “Līdums” brīvprātīgi pieteikties Cēsīs apsardzībai un kārtības uzturēšanai. 11. decembrī E. Smilga pieteicās Cēsu rotā, kas bija nodibināta ar Apsardzības ministra J. Zālīša 8. decembra rīkojumu. E. Smilgas brālēns Gerhards Smilga iestājās vācu landesvērā, lai arī cīnītos pret lieliniekiem.[5] Tomēr lielinieku uzbrūkošais karaspēks bija daudzskaitlīgāks, tāpēc Cēsu rotas un vācu zemessardzes vienības atkāpās uz Rīgu, pēc tam uz Jelgavu. E. Smilga īsu brīdi bija Cēsu rotas komandiera adjutants.
Izveidojot Latviešu atsevišķo brigādi (1919.g. martā), Cēsu rotu pārveidoja par Cēsu bataljonu un iekļāva jaunizveidotajā brigādē. E. Smilga kļuva par brigādes Intendantūras darbvedi, vēlāk – par armijas saimniecības pārvaldes Apavu apgādes nodaļas kontrolieri. Nodibinoties Latvijas kara skolai, Elmārs Smilga bija viens no pirmajiem kursantiem. Mācību laikā viņš ieguva kaprāļa, seržanta dienesta pakāpes, bet beidzot Kara skolu 1920. gada 20. maijā viņu paaugstināja par leitnantu. E. Smilgu nosūtīja dienēt 2. Ventspils kājnieku pulkā par ložmetēju rotas jaunāko virsnieku. Nākamajā gadā viņu iecēla par Instruktoru skolas rotas vada komandieri.  E. Smilgas dienesta biedrs Oskars Caunītis (1899-1977) savās atmiņās raksta, ka Cēsu rotas krūšu nozīme (1921. gadā) izgatavota pēc E. Smilgas zīmējuma. “1921.g. 3. XII atvaļināts” – ieraksts virsnieka anketā bez paskaidrojumiem.[6] Tolaik Elmāram Smilgam bija 23 gadi. Varam tikai minēt, vai tā bija vienkārši atteikšanās no dienesta, vai veselības problēmas liedza to darīt. Vai tādēļ, lai kļūtu par Vaives pagasta Vec-Libertu māju īpašnieku un pārņemtu saimniekošanu. Vec-Liberti bija Elmāra mātes senču mājas, kuras mātes brālis Mārtiņš Andreass Liberts (miris 1903. gadā 37 gadu vecumā), būdams bez pēcnācējiem, novēlēja savas māsas Jūlijas vīram Miķelim Smilgam (1852-?). [7] Elmāra īpašumā nonāca vēsturiska vieta. Te savulaik atradās hernhūtiešu brāļu draudzes saiešanas nams.
Taču vispirms E. Smilga apņēmās sakārtot dokumentus par obligācijām, ko bija izdevis iepriekšējais saimnieks Mārtiņš Liberts, arī Elmāra māte Jūlija Smilga dzimusi Liberte izdevusi obligācijas par labu Elmāra māsai Millijai un brālim Arvedam, kurš bija kļuvis par pazīstamu rakstnieku un žurnālistu. Visi maksājumi bija nokārtoti Cēsu krājaizdevu kasē, bet Elmārs nevarēja saņemt atpakaļ obligācijas, jo tās kara laikā bija pazudušas. Tāpēc vajadzēja tiesas apstiprinājumu, ko viņš arī saņēma. [8]
Laiks bija apņemt sievu. Elmārs Smilga un Anna Kreile (dz. 1902. gadā) apprecējās 1924. gada 21. aprīlī Rīgā.[9]
Tad jaunais Vec-Libertu saimnieks Elmārs Smilga kopā ar  kaimiņu mājās dzimušo Mākslas akadēmijas studentu Vilhelmu Eicenu (1905-1942)  savu senču Libertu, pēdējo lībiešu piemiņai māju pagalmā tajā vietā, kur bija brāļu draudzes saiešanas kambaris uzcēla viņiem pieminekli.[10] Tā pamatne vēl saglabājusies.
Savā saimniecībā E. Smilga nolēma attīstīt sugas lopu audzēšanu. Pēc 15 gadu rūpīga darba, 1938. gadā, E. Smilga šajā nozarē saņēma sudraba medaļu. [11] 
Lauku saimniecībā joprojām izmantoja arī zirgus. Bet zirgu varēja audzēt arī priekam un ar to piedalīties skriešanās sacensībās. E. Smilga ar savu zirgu “Lellis” 1927. gadā 1. un 2. maijā piedalījās Latvijas zirgu audzētāju biedrības Cēsu nodaļas  rīkotajās zirgu sporta sacensībās Kalnamuižā pie Cēsīm. “Tās bija pievilkušas neredzēti lielu skatītāju vairumu. Pāri par 3000 cilvēku. (…) Sacīkstēs ņēma dalību 2 hipodroma, 12 zemturu, 11 aulekšotāju un 10 smagumu vilkšanas zirgi. (…) Aulekšošanas sacīkstēs uz 600 m 3. godalgu no zemkopības ministrijas un 20 Ls  ieguva 2 zirgi. Viens no tiem zirgs “Lellis” par laiku 1 min., īpašnieks Elmārs Smilga no Vaives pag. Vec-Libertiem. [12]
Tomēr hipotekāro kredītu dēļ a/s “Latvijas Kredītbanka” jau no 1933. gada uzturēja prasību E. Smilgam atmaksāt aizņēmuma daļu un sakrājušos procentu summu. Tāpēc izsludināja E. Smilgas saimniecības daļas “Vec-Liberti 2” nekustamās mantas pārdošanu izsolē. Gadu no gada izdevās samaksāt gadā noteikto parādu, taču sludinājumi par izsoli atkārtoti tika publicēti avīzē “Valdības Vēstnesis” vēl 1936. gadā. [13]
Dienests armijā bija pieradinājis E. Smilgu pie disciplinētības un kārtības. Šos ieradumus viņš  realizēja iestājoties Aizsargu organizācijā, piedalījās Cēsu aizsargu pulka dibināšanā 1923. gadā. Kā atvaļināts leitnants viņš kļuva par 3. rotas komandieri. 1931. gadā E. Smilgu iecēla par jaunizveidotā ķīmiskā dienesta gāzu virsnieku.
Lai atzīmētu 10. Cēsu aizsargu pulka 10 pastāvēšanas gadus, pulka komandieris uzaicināja visu nodaļu priekšniekus iesūtīt ziņas par nodaļu darbību. Atsūtītās ziņas un fotogrāfijas  pulka gāzu virsnieks Elmārs Smilga apkopoja un sarakstīja grāmatu “Cēsu aizsargu pulks 10 gados”. 1936. gadā viņu iecēla par pulka bibliotēkas pārzini. [14]
Vēlme darboties E. Smilgu mudināja saistīties ar vēl kādu “dienestu” – 1934. gadā viņš iestājās Cēsu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. [15]
Pirmo apbalvojumu E. Smilga saņēma Latvijas valsts pastāvēšanas 5. gadadienā 1923. gadā. Tā bija Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme. 1928. gadā “Par izcilus nopelniem organizācijas darbā” E. Smilga 1928. gadā saņēma Aizsargu organizācijas Nopelnu krustu. Tajā pašā gadā E. Smilgu, bijušo Kalpaka bataljona Cēsu rotas kara ierēdni, atvaļinātu leitnantu un aizsargu pulka ķīmiskā dienesta virsnieku, apbalvoja ar Trīszvaigžņu ordeņa V šķiru. [16]
Piedzīvojis padomju okupāciju 1940./1941.g. un vācu okupāciju 1942.- 1944. gadā, Elmārs Smilga, tuvojoties padomju armijai, emigrēja. Par viņa mītnes zemi kļuva Zviedrija, kur viņš iestājās Daugavas Vanagu Halstahamaras nodaļā. Elmārs Smilga aizgāja mūžībā 60 gadu vecumā 1958. gada 27. jūlijā, apglabāts Vesterosā. [17]

1 LNA Latvijas valsts vēstures arhīvs 235. fonds, 4. apraksts, 517. lieta - Cēsu pilsētas draudze, vācu dzimušie, 201.lp.; Adolf Rihters Baltische Verkehrs- und Adressbücher. Band I. Livland. Riga, 1909. – 213. lpp.

2 Krievijas Centrālā Valsts arhīva kinofotodokumentu arhīvā glabājas albūms ar fotogrāfijām; http://www.citywalls.ru/house6440.html

3 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 147. lp.; http://ria1914.info/index.php?title=187-%D1%8F_%D0%BF%D0%B5%D1%85%D0%BE%D1%82%D0%BD%D0%B0%D1%8F_%D0%B4%D0%B8%D0%B2%D0%B8%D0%B7%D0%B8%D1%8F – skatīts 21.02.2019.
4 https://timenote.info/lv/Elmars-Smilga - skatīts 21.02.2019.; LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 147. lp.
5 G. Smilga (1898-1973) tomēr kļuva lojāls Latvijas valstij. Jau kara laikā viņš bija ieguvis medicīnas doktora grādu. No 1920. gada sāka strādāt par ārstu Rīgā, bet 1944. gada rudenī emigrēja uz Vāciju. – Fraternitas Rigensis 1823-1979. Album Fratrum Rigensium. [1981] – 475. lpp.
6 https://timenote.info/lv/Elmars-Smilga - skatīts 21.02.2019.; Lāčplēsis. 01.11. 1974.
7 Latvis. Nr. 1521, 31.10.1926.
8 Valdības Vēstnesis. Nr. 89, 28.04.1923.
9 Cēsu ev. lut. lauku draudzes personālgrāmata, 416. lpp. – CM 107897
10 Latvis. Nr. 1514, 23.10.1926.
11 Cēsu Vēstis. Nr. 260, 23.06.1938.
12 Pēdējā Brīdī. Nr. 50, 03.05.1927.
13 Valdības Vēstnesis. Nr. 255, 09.11.1936.
14 Cēsu aizsargu pulks 10 gados. [Cēsīs]: 10. Cēsu aizsargu pulka izdevums, 1934. -11.-12. lpp., 39. lpp.- CM 115004; Cēsu Nedēļa. Nr. 29, 01.02.1933.; Cēsu Vēstis. Nr. 54, 13.07.1934.; Cēsu Vēstis. Nr. 131, 03.01.1936.
15 Cēsu Vēstis. Nr. 77, 21.12.1934.
16 Latvis. Nr. 2000, 19.06.1928.; Valdības Vēstnesis. 17.11.1928.
17 Daugavas Vanagi. 01.09.1958.
Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece



JUBILĀRU PIETURA CĒSĪS

Ārsts un sabiedriskais darbinieks
Eduards Akermanis / 1878-1954/


Biogrāfiska eseja

Eduards Akermanis, ieguvis medicīnas doktora grādu Kazaņā, sāka ārsta praksi Viesītē, bet lielāko sava mūža daļu- 30 gadus - bija Cēsu apriņķa ārsts, no 1919. gada līdz 1932. gadam - Latvijas Sarkanā Krusta Cēsu sanatorijas vadītājs. Viņš aktīvi iestājās par Latvijas valsts neatkarību, iesaistoties Cēsu Demokrātiskajā savienībā; publicēja rakstus par skolnieku veselību, par Latvijas iedzīvotāju demogrāfisko stāvokli. Kā Latvijas patriots darbojās Aizsargu organizācijā.
Eduards Akermanis dzimis 1878. gada 1. (13.) februārī Zemgalē, Bauskas pagastā saimnieka Viļa Akermaņa ģimenē.[1] Rīga bija tuvu, tāpēc Eduards mācījās ģimnāzijā Rīgā. Pēc tās beigšanas E. Akermanis izvēlējās mācīties par ārstu. Lai iegūtu ārsta diplomu viņš studēja vairāk nekā 1500 km attālajā Kazaņas Universitātē. Tā bija viena no lielākajām un vecākajām universitātēm Krievijā, kur strādāja pazīstami vācu profesori. Šajā Universitātē mācījās vairāki latvieši. Piemēram, vēlākais Latvijas valsts proklamētājs sociāldemokrāts Fricis Menders, kurš atbrauca uz Kazaņas Universitāti, bēgot no Vidzemes sakarā ar vajāšanu par revolucionāro darbību. Tomēr tas viņu neglāba no apcietināšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju. E. Akermanis 1907. gadā, ieguvis medicīnas doktora grādu, Dr. med., atgriezās Zemgalē un sāka strādāt par ārstu Eķengrāves miestā pie Viesītes (tagad – Viesītes pilsētā). Viņa nākamā sieva Verena Treigute, dzimusi Dobelē, 5 gadus jaunāka. Viņi apprecējās 1910. gadā Dobelē. Eķengrāvē 1914. gada 27. jūnijā piedzima Akermaņu meita Zenta Konstance.[2] Nākamajā dienā, 28. jūnijā, Eiropu satricināja ziņa, ka atentātā nogalināts Austrijas hercogs un Austroungārijas troņmantinieks  Francis Ferdinads. Pēc mēneša sākās karš, kas aptvēra visas pasaules daļas. Kara darbība norisinājās Galīcijā (toreiz Austrijas teritorija), vēl tālu no Zemgales. Nav ziņu, kāpēc 1914. gada nogalē Akermaņa ģimene  pārcēlās uz Cēsīm. Jau 1915. gada aprīļa beigās Cēsīs ieplūda bēgļi, jo vācu armija strauji tuvojās Kurzemei, un vasarā Kurzemes guberņa bija okupēta. Uz Cēsīm pārcēlās Rīgas bēgļu apgādes nodaļa ( vēlāk – Baltijas bēgļu apgādes komiteja). 1915. gada 24. augustā atvēra lipīgo slimību 50-vietīgu bēgļu lazareti un ambulanci Cēsīs, Jaunā (tagad Piebalgas) ielā 6, Dr. med. E. Akermaņa vadībā. Viņa sieva ārste V. Treigute-Akermane ( 1883-1970) pārzināja otru Cēsīs atvērto bēgļu lazareti un ambulanci.[3] Bēgļu un vietējo iedzīvotāju ārstēšanas aktuālo jautājumu risināšanai sasauktajā ārstu kongresā Pēterburgā latviešu ārstus 1916. gada aprīlī pārstāvēja arī Dr. med. E. Akermanis no Cēsīm.[4] Ar paziņojumu “Cēsu Avīzē” Baltijas bēgļu apgādes komiteja atgādināja cēsniekiem, ka “sevišķi ar lipīgām slimībām saslimušos nekavējoši uzņem bēgļu slimnīcās”. [5]

Dr. med. Eduards Akermanis  pirmajā rindā vidū, kreisajā pusē viņa sieva ārste
Verena Treigute-Akermane un personāls pie lazaretes ēkas Cēsīs, Piebalgas ielā 6, 1917. gadā.
Foto no Cēsu muzeja krājuma, CM 63483.

Karš turpinājās, no pozīciju kara pārejot aktīvā kara darbībā. Tā rezultātā 1918. gada februāra beigās Cēsis, Vidzemi, arī Igaunijas teritoriju okupēja vācu armija.
Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Dr. med. E. Akermanis iesaistījās politiskajās norisēs, iestājoties Cēsu Demokrātiskajā savienībā.[6] Vēlāk kā radikāldemokrātiskās partijas pārstāvis viņš 1918. gada 5. decembrī parakstīja Cēsu politisko partiju un sabiedrisko organizāciju iesniegumu Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministram ar lūgumu apstiprināt amatā viņu ievēlēto Cēsu apriņķa priekšnieku, lai kārtotu apsardzības jautājumu un pārzinātu apriņķa administratīvās lietas.[7] Jāpiebilst, ka šajā laikā jaunās valdības Apsardzības ministrs J. Zālīte aicināja brīvprātīgi pieteikties bijušos latviešu virsniekus, karavīrus un citus pilsoņus pašaizsardzībai un kārtības uzturēšanai.[8] Tomēr lielinieku uzbrukums bija spēcīgs, tāpēc Latvijas cīnītāji decembra beigās atkāpās.
Tajā laikā Dr. E. Akermanis vadīja karavīru lazareti, ko jau 1918. gada aprīlī no Tērbatas (Tartu) pārcēla uz bijušo vasarnīcu “Baltica” Cēsu Gaujmalā. Gada nogalē tās vadītājs Dr. med. J. Jankovskis aizbrauca uz Rīgu, atstājot lazareti, ko jau drīz  pārveidoja par Latvijas Sarkanā Krusta sanatoriju. Dr.med. E. Akermanis bija tās vadītājs no 1919. gada līdz 1932.gadam. [9] 
Bet, runājot vēl par 1919. gadu, jāatzīmē, ka 6. jūnijā ārstu Akermaņu ģimenē piedzima trešā meita Ilga Silvija.[10] Meitene piedzima tajā dienā, kad sākās Latvijai nozīmīgās Cēsu kaujas pret vācu landesvēru un Dzelzsdivīziju. Kamēr Neatkarības karš turpinājās Rīgas virzienā un Latgales reģionā, Cēsīs 1919. gada jūlijā sākās demokrātiskās varas nostiprināšana, ikdienas dzīves sakārtošana, kurā aktīvi piedalījās Dr. med. E. Akermanis. Viņš kļuva par Cēsu apriņķa ārstu. 1920. gada aprīlī viņu ievēlēja par Cēsu pilsētas domes skolu valdes locekli.[11] Informācija par skolām un mācību apjomu rosināja Dr. med. Akermani publicēt savus vērojumus un pārdomas. Raksta nosaukums “Bērnu pārpūlēšana skolas darbā” liecina par izvirzīto jautājumu, ko Akermanis saistīja arī ar nepietiekamu fizisko slodzi skolās. Ārsts rakstīja arī par Latvijas mēroga problēmu -“Mūsu bērnos – mūsu nākotne”, domājot par iedzīvotāju skaitu un dzimstību. [12]
Dr. med. E. Akermanis iesaistījās 1925. gadā nodibinātās Vidzemes patronāta biedrības Cēsu nodaļas dibināšanā un viņu ievēlēja par valdes locekli. Patronāta biedrība rūpējās lai no cietuma atbrīvotie, ieslodzītie un viņu ģimenes nepieciešamības gadījumā saņemtu apģērbu vai nelielu naudas pabalstu.[13]
Cēsu pilsētas domes revīzijas komisijā Dr. med. E. Akermani ievēlēja 1928. gadā.[14]
Dr. med. Eduardam Akermanim un viņa sievai Dr. med. Verenai Akermanei bija arī sava ārsta prakse Cēsīs, Gaujas ielā 5, kas bija arī viņu ģimenes dzīves vieta.[15]
Kā Cēsu apriņķa ārstam Dr. med. E. Akermanim bija pienākums pārzināt lauku ārstu darbību, sanitāro stāvokli apriņķa skolās. Mazpilsētu un lauku ārsti apvienojās vienā biedrībā 1925. gadā. Dr. med. E. Akermani gada sapulcē ievēlēja biedrības valdē, ko pārstāvēja pavisam trīs ārsti. Nākamajā gadā biedrībai piepulcējās Rīgas ārsti, tādēļ izveidoja Latvijas profesionālo ārstu biedrību, kuras valdē ievēlēja arī Cēsu apriņķa ārstu Dr. med. E.Akermani. Kā Labklājības ministrijas veselības departamenta pārstāvis Dr. med. E. Akermanis apsveica Cēsu kolēģus izremontētās slimnīcas atklāšanā Bērzaines ielā. Bet vēlāk Cēsīs viņu ievēlēja par Veselības veicināšanas biedrības valdes locekli.[16]
Kā apriņķa ārstam Dr. med. E. Akermanim bija jāveic arī ļoti prozaisks darbs, proti, jāpiedalās komisijā, kura kontrolēja vietējo miesnieku darbnīcas un skārņus. Par bojātas gaļas turēšanu sastādīja protokolus un noteica sodus. Jāveic sekcija pašnāvībā aizgājušajam, auto negadījumā bojā gājušajai, pirtī tvana gāzē nosmakušajam.[17] Sanitārās kontroles pārraudzību Dr. med. E. Akermanis veica, sasaucot Cēsu iecirkņa ārstu konferenci Skujenē. Pārrunāja jautājumus par skolu un rajonu ārstu sanitāro darbību, par ūdens apgādi laukos un aku sanitāro stāvokli.[18]
1932. gadā Cēsu apriņķa ārsta pārvaldāmajai teritorijai pievienoja daļu Madonas apriņķa.[19] Dr. med. E. Akermaņa aktīvo darbību novērtēja ar valsts apbalvojumu. Triju Zvaigņu ordeņa IV šķiru Cēsu apriņķa ārstam Dr. med. Eduardam Akermanim piešķīra ar 1928. g. 14. novembra lēmumu.[20]
Ar lekcijām par sanitāro noteikumu ievērošanu un higiēnu Dr. med. E. Akermanis uzstājās dažādās auditorijās. Bieži kā lektoru viņu uzaicināja 10. Cēsu aizsargu pulka organizētajos pasākumos. Acīmredzot, Akermanis aizsargos saskatīja Latvijas balstu, atzinīgi novērtēja aizsargu izglītošanos, militāro apmācību un sporta aktivitātes un tās atbalstīja. 10. Cēsu aizsargu pulka šaušanas sacensību balvām E. Akermanis dāvāja sudraba ēdamkarotes. Tās saņēma 3. vietas ieguvējs.[21]
 

1936. gadā Dr. med. E. Akermani apstiprināja par 10. Cēsu aizsargu pulka 1. bataljona ārstu, kā arī ievēlēja pulka goda tiesā. E. Akermanis piedalījās arī rudens manevros. Viņš pārzināja sanitāro dienestu.[22]  Par sekmīgu un aktīvu darbību aizsargu organizācijā 1939. gada 29. martā viņam piešķīra Aizsargu organizācijas Nopelnu krustu. [23] Savu patriotismu Dr. med. E. Akermanis izpauda arī ar ziedojumiem. Uzvaras laukuma izbūvei Rīgā viņš ziedoja 20 latus 1936. gadā. Kopā  iedzīvotāji saziedoja vairāk nekā 511 000 latu. Cēsu pulka skolnieku rotas pieminekļa uzcelšanai ārsts Akermanis ziedoja 10 latus.[24]  Padomju okupācijas vara 1940. gada jūnijā ieviesa savas izmaiņas ekonomikā, sabiedriskajā dzīvē. Par to vācu laikā iznākošajā avīzē “Cēsu Vēstis” Dr. med. E. Akermanis rakstīja: “… boļševiku radītie haotiskie saimnieciskie apstākļi un smagie dvēseles pārdzīvojumi, kam bija padota latvju tauta, sagatavoja auglīgu zemi sērgām un pašnāvībām…(…) Kā ziemas mēnešos neparasta parādība visu pagājušo ziemu Cēsīs un apkārtnē plosījās lipīga caureja, kas pēc savas bakterioloģiskās būtības uzskatāma kā vieglas formas dizentērija (asinssērga). Šī slimība uzskatāma kā lielas netīrības sekas, kas stāvēja cēloniskā ciešā sakarībā ar namu nacionalizāciju (…) un tāpat ar pilsētas pieblīvēšanu ar svešiem nekulturāliem elementiem – boļševiku komisāriem, poļitrukiem un to ģimenēm.” [25]
Otrais pasaules karš pārvilka svītru profesionālajai, sabiedriskajai dzīvei un darbam. Lai izbēgtu no jau pieredzētās padomju okupācijas, 1944. gada vēlā vasarā Akermaņi devās uz Vāciju. Pārvietoto personu nometnēs Akermaņi pavadīja 5 gadus. Arī tur Dr.med. E. Akermanis darbojās kā bēgļu ārsts. 1950. gada aprīlī viņi izceļoja uz Kanādu. Apmetās uz dzīvi Hamiltonā, kas bija izvērtusies par lielāku latviešu centru.[26] Pēc ilgākas slimošanas Dr. med. Eduards Akermanis nomira 1954. gada 3. jūnijā. Līdzjūtību sievai un meitām ar ģimenēm izteica arī studentu vienība “Līdums” latviešu laikrakstā “Laiks”. [27]

1 Cēsu lauku draudzes personālgrāmata, 24. lpp. – Cēsu muzeja krājums, CM 107898
2 Turpat.
3 Upīte, S. Bēgļu kustība Cēsu novadā Pirmā pasaules kara laikā. – Cēsu novada vēsture II. Rakstu krājums. Cēsīs: Cēsu muzeju apvienība, 1998. – 51. lpp.; Cēsu Avīze. Nr. 13, 31.10.1917.
4 Jaunais Vārds. Nr. 83, 13.04.1916.
5 Cēsu Avīze. Nr. 13, 31.10.1917.
6 Līdums. Nr. 74,31.03.1917.
7 Latvijas Valsts vēstures arhīva 5604. fonds, 1. apraksts, 1720. lieta, 1. lp.
8 Līdums. Nr. 232, 05.12.1918.
9 Valsts rehabilitācijas slimnīca “Cēsis” Vēsture. Sastādītāja G. Seisuma. Cēsīs, 1993.
10 Cēsu lauku draudzes personālgrāmata, 24. lpp. – CM 107898
11 Sociāldemokrāts. Nr. 54, 06. 04.1920.
12 Nākotnes Spēks. Nr. 3, 01.03.1925.; Cēsu Avīze. Nr. 174, 24.05.1930.
13 Valdības Vēstnesis. Nr. 235, 19.10.1926.
14 Latvis. Nr. 1889, 31.01.1928.
15 Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 12, 01.12.1927., 14. lpp.
16 Latvis. Nr. 1145, 28.07.1925., Nr. 1399, 08.06.1926., Nr. 1605, 13.02.1927.; Cēsu Vēstis. Nr. 298, 17.03.1939.
17 Policijas Vēstnesis. Nr. 59, 01.08.1924.; Jaunākās Ziņas. Nr279, 08.12.1937; Rīts. Nr.73, 14.03.1935; Pēdējā Brīdī. Nr.279, 08.12.1929.
18 Brīvā Zeme. Nr. 178, 11.08.1937.
19 Vidzemes Vēstnesis. Nr. 196, 18.02.1932.
20 Valdības Vēstnesis,. Nr. 262, 17.11.1928., 10. lpp.
21 Cēsu Vēstis. Nr. 12, 22.09.1933.
22 Brīvā Zeme. Nr. 180, 12.08.1936.; Cēsu Vēstis. Nr. 174, 30.10.1936.; Cēsu Vēstis. Nr. 275, 07.10.1938.
23 https://timenote.info/lv/Eduards-Akermanis - skatīts 12.02.2019.
24 Cēsu Vēstis. Nr.256, 26.05.1938.; Jaunākās Ziņas. Nr. 165, 25.07.1936.
25 Cēsu Vēstis. Nr. 4, 23.01.1942.
26 Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts. Nr. 99, 01.04.1971.
27 Latvija Amerikā. Nr. 46, 12.06.1954.; Laiks. Nr. 47, 12.06.1954.

Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece



JUBILĀRU PIETURA CĒSĪS


Latvijas Armijas augstais virsnieks
no Vaives pagasta Jānis Tomsons /1889-1976/


BIOGRĀFISKA ESEJA

Jānis Tomsons, viens no Latvijas Armijas augstāko virsnieku plejādes, militāro karjeru sāka 1916. gadā. Viņš dienēja Krievijas impērijas armijā, Sarkanajā armijā, līdz 1919. gada vasarā par savu izvēlējās Latvijas Republikas armiju, kur dienēja līdz 1940. gadam.
Jānis Tomsons piedzima 1889. gada 16. (28.) janvārī Vaives pagasta Kalna Buļās saimnieka Dāvja Tomsona ģimenē. Parasti Vaives pagasta jaundzimušos reģistrēja Cēsu evanģeliski luteriskajā lauku draudzē, bet Jāni Tomsonu vecāki pieteica Āraišu draudzē. (Āraišu draudze 1868-1894, latviešu dzimušie – LVVA 235. fonds, 4. apraksts, 263. lieta, 240. lp. o. p.) Trūkst ziņu, kurā pagastskolā viņš mācījies. Taču vecāki ļāva izglītību turpināt. Jānis mācījās pedagoģiskajos kursos Rīgā, tad  aizbrauca uz Pēterburgas  universitāti studēt matemātiku. Iespējams, ka 1. pasaules kara notikumu iespaidots 27 gadu vecumā, 1916. gada jūnijā, kad frontes līnija bija nostabilizējusies pie Daugavas, Jānis Tomsons iestājās Sankt-Pēterburgas Vladimira karaskolā, ko pabeidza tā paša gada decembrī praporščika dienesta pakāpē. Dienestu viņš sāka 67. rezerves pulkā, no 1917. gada augusta viņu ieskaitīja 22. kājnieku pulkā Rietumu frontē. 1917. gada septembrī Jāni Tomsonu paaugstināja par podporučiku. Karš vēl nebija beidzies, kad 1918. gada janvārī J. Tomsonu atvaļināja no armijas. Viņš atgriezās Cēsu pusē un bija skolotājs L. Ausēja reālskolā Cēsīs.
1919. gada aprīlī lielinieku valdība izsludināja mobilizāciju, kas attiecās arī uz Jāni Tomsonu. Viņu iecēla par Padomju Latvijas strēlnieku pulka bataljona komandiera adjutantu. Tomēr maijā J. Tomsons dezertēja no šīs armijas.
Acīmredzot, izvērtējis situāciju, kad jūnija beigās bija gūta nozīmīga uzvara Cēsu kaujās, Jānis Tomsons 1919. gada 23. jūlijā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Attiecīgi viņa izglītībai un iepriekšējām dienesta pakāpēm viņam piešķīra virsleitnanta pakāpi. Turpmākos 21 gadu J. Tomsons ieņēma dažādus amatus un ieguva augstākas dienesta pakāpes. 1919. gada otrajā pusē J. Tomsonu norīkoja par Straupes iecirkņa Dauguļu nodaļas komandantu. Tā paša gada novembrī viņu iecēla par virsnieku Vidzemes papildus bataljonā, no 1920. gada marta – Tanku divizionā, no 1921. gada aprīļa – Auto divizionā, no maija – Tehniskajā noliktavā, no 1922. gada – Elektrotehniskajā divizionā. Dienesta laikā Rīgā J. Tomsons iepazinās un apprecējās ar Mildu Matildi Zonni (1900-1978). Priecīgi notikumi bija meitas Dzidras un dēla Elmāra piedzimšana. ( Latvijas Armijas augstākie virsnieki 1918-1940. Biogrāfiska vārdnīca. Rīgā, 1998. – 467.- 468. lpp.)
Parādījis savas spējas komandieru amatos, Jāni Tomsonu virzīja augstākos amatos. Ar Valsts prezidenta, Latvijas Bruņoto spēku augstākā vadoņa, pavēli1927.gada 14. septembrī dienesta labā elektrotehniskā diviziona vairākus virsleitnantus, viņu vidū Jāni Tomsonu, pārcēla uz Armijas štābu (Valdības Vēstnesis. Nr. 206, 15.09.1927.). J. Tomsonu iecēla par Armijas sakaru rotas Rīgas kara telegrāfa priekšnieku. Pēc trīs gadu dienesta, 1931. gadā, viņu pārcēla uz Zemgales divīzijas pārvaldi. (Latvijas Kareivis. Nr. 151, 12.07.1931., 2.lpp.) 1936. gadā J. Tomsona dienests turpinājās Sakaru bataljonā, vēlāk – Apgādes  pārvaldē. Pēc paša vēlēšanās 1937. gadā, kad kapteinim J. Tomsonam bija 48 gadi, viņu no sakaru bataljona pārcēla uz Armijas apgādes pārvaldi par vecāko darbvedi. (Jaunākās Ziņas. Nr. 16, 21.01.1937., 6. lpp.; Latvijas Armijas augstākie virsnieki 1918-1940. Biogrāfiska vārdnīca. Rīgā, 1998. – 467. lpp.)


Pulkvedis-leitnants Jānis Tomsons 1939. gadā.
Attēls publicēts grāmatā “Latvijas Armijas augstākie virsnieki 1918 – 1940.
Biogrāfiska vārdnīca. Rīgā, 1998. – 467. lpp.

1939. gada janvārī J. Tomsonu iecēla par Aizputes-Kuldīgas kara apriņķa priekšnieku. Oktobrī  Kara ministrs ģenerālis J. Balodis pārveidoja kara apriņķus Kurzemē. J. Tomsonu iecēla par jaunizveidotā Aizputes-Liepājas kara apriņķa priekšnieku. Kara apriņķa pārvalde atradās Aizputē. J. Tomsona pienākumos ietilpa reģistrēt brīvprātīgos, karaklausībai pakļautos vīriešus, kā arī organizēt iesaukšanu obligātajā kara dienestā. Kara apriņķa priekšnieka pulkveža-leitnanta J. Tomsona nostāja bija svarīga laikā, kad avīzes un radio ziņoja par Otrā pasaules kara sākumu 1939. gada 1. septembrī, un tepat Liepājā PSRS izvietoja savas kara bāzes saskaņā ar Ribentropa-Molotova pakta slepenajiem protokoliem. Aizputes pašvaldība aicināja kara apriņķa priekšnieku piedalīties pašvaldības sanāksmēs un paust savu viedokli. Pulkvedis-leitnants J. Tomsons “aicināja stingri pildīt valdības rīkojumus un ieturēt mierīgas cieņas pilnu stāju, kas mūsu valstij pakalpos vairāk nekā vismodernākie ieroči”. (Pagasta Dzīve. Nr. 23, 01.12.1939.) (http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2010/12/Padomju_bazes.aspx#lastcomment) Domājams, ka par priekšzīmīgo dienestu, 1939. gadā Jānim Tomsonam piešķīra augstāku dienesta pakāpi pulkvedi-leitnantu un Triju zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Latvijas Armijas dienestā Jānis Tomsons nokalpoja 21 gadu. J. Tomsons atvaļinājās no dienesta 51 gada vecumā 1940. gada rudenī, kad Latvijas bruņotie spēki jau bija iekļauti padomju armijas sastāvā. J. Tomsons palika dzīvot Rīgā, pieredzēja vācu okupāciju un lai nodrošinātu iztiku ģimenei no 1941. gada līdz 1944. gadam strādāja par kancelejas ierēdni mazā stikla rūpnīcā “Neo Fēnikss”. Pēc padomju okupācijas Rīgā 1944. gada oktobrī rūpnīcu pārdēvēja par fabriku “Komunārs”. Tajā J. Tomsons strādāja par tehniķi-normētāju. Jāatgādina, ka J. Tomsons bija studējis matemātiku, tāpēc varēja strādāt tādu darbu. J. Tomsona pedagoģisko kursu izglītība noderēja strādājot par skolotāju Rīgā arodskolā (no 1946. gada) līdz aiziešanai pensijā 1957. gadā. Dzīves nogalē, iespējams, domas vairāk pievērsās dzimtajai pusei Vaivē. J. Tomsons nomira 1976. gadā 22. novembrī, apglabāts Vaives pagasta Rāmuļu kapos, tuvu tēva mājām.
Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece




Latvijas ģeoloģijas pamatlicējs un aizvēstures pētnieks Konstantīns Grēvinks /1819 – 1887/.

BIOGRĀFISKA ESEJA

Konstantīns Grēvinks ir Baltijas, tajā skaitā Latvijas, zinātniskās ģeoloģijas iedibinātājs. Apceļodams Baltiju viņš galvenokārt pievērsās Vidzemes un Kurzemes zemes slāņu pētniecībai, publicējot savus pētījumus grāmatās. Latvijas vēsturniekiem K. Grēvinka vārds vairāk saistās ar arheoloģiju.
Lai gan K. Grēvinku uzskata par vācbaltu zinātnieku, viņa dzimtas saknes meklējamas Kurzemes vietējo iedzīvotāju vidū. Viņa tēvs Kaspars Johans Krieviņš-Grēvinks (Caspar Johann Krewink- Grewink) bija Sīpeles pagastā muižas vagara Jāņa Krieviņa dēls. Uzvārds ģimenei esot dots pēc dzimto māju „Krieviņi” nosaukuma.[1] Tēva uzvārds Jelgavas ģimnāzijā, bijis “Kreewing” [2], kas izrunājot vāciski skanēja kā “Grēvinks”.   Vācisko uzvārdu Kaspars Johans Grēvinks saglabāja, apmetoties uz dzīvi Vīlandē. Viņa dēls Konstantīns Kaspars Andreas Grēvinks piedzima 1819. gada 2. (14.) janvārī Vidzemes guberņas pilsētā Vīlandē (tagad Igaunija). Tēvs advokāts un Vīlandes rātskungs, mūsdienu izpratnē - pilsētas domes deputāts,  gribēja un varēja dot dēlam modernu izglītību. Iespējams, viņš bija iepazinis Vīlandes skolas jauno skolotāju Albertu Holanderu, kurš Tērbatas universitātē bija studējis teoloģija, filoloģiju un pedagoģiju, studijas papildināja Jēnā un Berlīnē modernajā teoloģijā un pedagoģijā. A. Holanders savu privāto mācību iestādi nodibināja 1825. gadā  Vecbrenguļu muižā (Alt-Wrangelshof) pie Valmieras, bet pēc gada pārcēlās uz Bērzaini pie Cēsīm (Birkenruh bei Wenden).  Neskatoties uz to, ka skola atradās tālu no mājām, 9-gadīgo Konstantīnu no Vīlandes nosūtīja mācīties pie A. Holandera uz Cēsīm.  Mācību telpas bija iekārtotas kādā bijušā nelielā fabrikas ēkā Bērzaines muižiņas teritorijā, turpat blakus - internāts.  A. Holandera skola bija domāta kā paplašināta ģimene. Viņš saprata, ka nevar cerēt uz materiāliem ieguvumiem. Savā askētiskajā dzīvesveidā viņš iesaistīja gan tuvos ģimenes locekļus un gan skolniekus. Domājams, jau sākumā A. Holanders ieviesa noteiktu dienas ritmu kāds tas bija 1850. gados. Tā bija maza noslēgta pasaule ar noteiktu kārtību: plkst. 5 no rīta celšanās, 20 minūtes mazgāšanās, apģērbšanās, tad “darba stunda”, plkst. 7 lūgšana ar Bībeles lasīšanu, tad brokastis. Plkst. 8 sākās mācības, pusdienas plkst. 13, pēc tām - garas pastaigas, kad nedrīkstēja siltākas drēbes vilkt kā tas nepieciešams. A. Holanders pats gāja kā piemērs pa priekšu. Mācības atkal no plkst. 15 līdz 17, mācību sagatavošana skolotāja uzraudzībā līdz plkst. 20, tad vakariņas un vakara lūgšana, plkst. 22 varēja iet gulēt. Skolotājs neslēpa, ka vācbaltu dižmanību uzskata par slimību.
Sākumā pie A. Holandera mācījās tikai 1 skolnieks, tad pienāca klāt vēl 3 skolnieki. Nav ziņu, cik skolnieku bija Bērzainē 1828. gadā, kad tur iestājās Konstantīns Grēvinks. Vēl nevarēja nodrošināt ģimnāzijas kursa klases, jo nebija tik daudz skolnieku un skolotāju. Pat otrādi -no A. Holandera skolas aizgāja tās līdzdalībnieks un skolotājs Dr. Karls Nikolaus Bandaus (1795-1861), sakot, ka to darījis skolas lēnā progresa dēļ, jo līdzekļi bijuši ierobežoti. Varējuši tikko vienu, kur nu divas skolotāju ģimenes uzturēt. Stāvoklis uzlabojies tikai no 1830. gada rudens. K. Grēvinks mācījās pie A. Holandera 5 gadus, no 1828. gada līdz 1833. gadam. Tas bija laiks, kad pilsoņi pārvietojās braucot zirgu ekipāžās vai ar pasta ratiem, apmainot zirgus pasta stacijās. Attālumu no Vīlandes līdz Cēsīm, 155,9 km, tolaik varēja veikt 2,5 dienās. Tāpēc Konstantīns nevarēja braukt mājās katru sestdienu, svētdienu. Pēc Bērzaines skolas beigšanas K. Grēvinks atgriezās jau kā 14-gadīgs pusaudzis, kurš turpināja mācības Tērbatas (Tartu) ģimnāzijā, pēc tam – Tērbatas universitātē (1837-1841). Pēc tam K. Grēvinks papildināja zināšanas Freibergas kalnu akadēmijā (Saksija), Jēnas un Berlīnes universitātēs, iegūstot filozofijas doktora grādu (1842), jo tajā laikā vēl nebija doktora grāds mineraloģijā un ģeoloģijā. Turpmākais darbs saistījās ar mineraloģiju, zemes vēstures izpēti. 1860. gadā K. Grēvinks kļuva par ģeoloģijas un mineraloģijas profesoru Tērbatas universitātē. Ar saviem publicētajiem pētījumiem K. Grēvinks ir Latvijas ģeoloģijas pamatlicējs.[3]
 

Senā Bērzaine. Garā ēka aiz kokiem – A. Holandera privātā zēnu skola. Ēku kompleksu fotografējis K. Grēvinka mazliet vecākais laika biedrs pirmais Cēsu fotogrāfs Gustavs Cīmens (1815 – 1876). Fotogrāfija publicēta laikraksta „Rigasche Rundschau” ilustrētajā pielikumā 1902. gada jūlijā. Vēlāk šī fotogrāfija, bez norādes uz autoru, publicēta ģimnāzijai Bērzainē pie Cēsīm veltītajā albumā - “Birkenruher Album 1825-1892. 1906 – 1910. Von den ersten Anfängen bearbeietet und bis zur Gegenwart fortgesetz von Ing. Carl Kröger.” ( St. Petersburg, 1910.) Pēc jaunās ģimnāzijas ēkas uzcelšanas 1882. gadā būtiski izmainījās Bērzaines panorāma.[3a]


Savu ģimeni Konstantīns Grēvinks nodibināja 31 gada vecumā, apprecoties ar rīdzinieci. 1850. gada 1. janvārī saderinātie filozofijas doktors Konstantīns Andreasu Grēvinks un Alīne Elizabete Pfaba (1824-?) uzsaukti Rīgas Pētera un Doma baznīcās. Bet viņus salaulāja pēc viena gada, 1851. gada 6. janvārī. Vairākus K. Grēvinka ģimenes notikumus publicēja Rīgas avīzes un Vidzemes avīzes, kas liecina par K. Grēvinka kā ievērojamu personu Baltijā.[4] Tā zināms, ka K. Grēvinka ģimenē 1859. gadā piedzima dēls Konstantīns Edelhards. [5] K. Grēvinka meita Elizabete fon Grēvinka bija viena no redzamākajām un aktīvākajām atturības kustības darbiniecēm Baltijā, sadarbojās ar Rīgas skolotājiem, pazina arī Rīgas Politehniskā institūta mācībspēkus-atturībniekus. [6] Pēc 25 gadiem Tērbatas mineraloģijas profesors K. Grēvinks un viņa sieva Alīne atzīmēja sudraba kāzas, kurās viņus apsveica Tērbatas amatpersonas un zinātnieki. [7]
Konstantīna Grēvinks pievērsās arī Baltijas arheoloģijai. 1865. gadā Tērbatā iznāca K. Grēvinka apjomīga publikācija par akmens laikmetu Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā. Senvēstures un arheoloģijas pētījumos par viņa sadarbības partneri kļuva Karls Georgs fon Zīverss (1814-1879), kurš arī bija mācījies pie A. Holandera, kad viņa skola darbojās Vecbrenguļos pie Valmieras. Zīverss jau bija beidzis Tērbatas ģimnāziju (1832), kad tur iestājās Grēvinks. Nav tuvāku ziņu, kā abi pētnieki iepazinās, taču viņu sadarbība ilgu laiku bija veiksmīga.
K. G. fon Zīverss no 1864. gada dzīvoja villā pie Cēsīm (“Villa Sievers bei Wenden”, tagad Gaujas iela 11) un organizēja arheoloģiskos izrakumus Vidzemē. Sākumā viņš sūtīja K. Grēvinkam atsevišķus atradumus, lai konsultētos par to izcelsmi un datējumu. K. Grēvinks izrādīju lielu interesi un 1867. gadā kopīgi ar K. G. fon Zīversu veica arheoloģiskos izrakumus Praulienā, kur viņi izpētīja divus akmens laikmeta apbedījumus. K. Grēvinks par atradumiem sniedza ziņojumu Igauņu zinātnieku biedrībai. K. Grēvinks apkopoja arī Zīversa brālēnu, Lielstraupes baronu Fridriha un Georga Rozenu organizētajos izrakumos Pūricu senkapos 13 uzkalniņos atrastās senlietas. 1871. gadā K. Grēvinks pats ieradās Lielstraupes Pūricās, lai kopā ar K. G. fon Zīversu veiktu vēl plašākus izrakumus. Viņi kopīgi izpētīja 8 lībiešu uzkalniņus. Izrakumus turpināja vēl 1872. gadā. [8]
Jāatzīmē, ka  K. G. fon Zīverss pats nebija ieguvis akadēmisku izglītību, tāpēc augstu vērtēja gan K. Grēvinka, gan Berlīnes arheologa R. Virhova teorētiskās zināšanas. Savukārt K. G. fon Zīversu pētnieku aprindās gan toreiz, gan vēl tagad augstu novērtē par viņa rūpīgo darbu arheoloģisko izrakumu laukumā. 1876. gadā avīzes „Baltijas Vēstnesis” rakstā „Par Latvijas senatni un viņas pētīšanu” K. G. fon Zīverss izteica savas domas: “Mums vajag apakš zemes lūkot. (...) Bet tādai rakšanai vajag gauži ar prātu notikt. Kas ar šķipeli vien domā strādāt, tas daudz samaitās un maz laba padarīs, jo tā atrastā manta vien vēl skaidrības neizdod, bet ir vajadzīgs citas būšanas ievērot.” [9] K. G. fon Zīversa izpratnē „prātīgā rakšana” bija gan uzmanīga zemes slāņu norakšana, gan darbietilpīgā senkapu plānu izgatavošana, senlietu un to atradumu vietu zīmējumi un apraksti.
 

Konstantīns Grēvinks (1819-1887),
Tērbatas universitātes mineraloģijas un ģeoloģijas profesors
no 1860. gada līdz 1887. gadam.
Attēls publicēts grāmatā “Latviešu vēsture” I sējums, 1. daļa (Rīgā, 1938.)


Cēsu muzejs 2010. gadā no kāda kolekcionāra ieguva savā krājumā 6 vēstules, ko K. G. fon Zīverss rakstīja profesoram K. Grēvinkam 1876. – 1877. gadā no “Villa Sievers bei Wenden”. Vienu vēstuli Zīverss rakstījis vairākas dienas,1876.gada 17./29.augustā, būdams  Vilzēnu muižā, kur viņš gatavojās ekspedīcijai Ainažu apkārtnē. K. G. fon Zīverss sūtīja K. Grēvinkam detalizētu aprakstu par  akmens krāvuma kapu atradumiem Raunas un Smiltenes apvidū un citās vietās. Vēstulei pievienots zīmējums – akmens krāvuma kaps Āžķipjos jeb Gailītī pie Valkas. Pie Raunas dzīvojošā mācītāja G.K. Fīrhufa (Vierhuf, 1828-1907) arheoloģiskos pētījumus K. G. fon Zīverss nosauca par izrakšņāšanu, kur pēc tam nevar vairs iegūt priekšstatu par akmeņu krāvumu raksturu un uzbūvi. „Āraišu ezera pāļu būvē es atradu 1,33 m zem virskārtas bronzas adatu 19 cm garu, bronzas sprādzi, lejamveidni, salūzušu daudzos gabalos, no kuriem 3 labi saderēja kopā (…). Jūsu padevīgais K.G. Zīverss”. [10] Šo praktisko darbu rezultātus K. Grēvinks pārvērta pētījumos par akmens laikmetu, arī par bronzas un dzelzs laikmetu Baltijā. Viņš pirmais iedalīja dzelzs laikmetu 3 posmos – senais, vidējais un vēlais dzelzs laikmets. K. Grēvinks publicēja vēl 4 apjomīgus pētījumus un ap 100 rakstu par Baltijas senvēsturi.
Tērbatas universitātes profesors Konstantīns Grēvinks nomira Tērbatā 1887. gada 18. (30.) jūnijā. Vairākas Vidzemes avīzes K. Grēvinkam veltītus nekrologus publicēja pirmajās lapās. Avīzes ar nekrologu varēja izlasīt arī cēsnieki, jo Cēsīs avīzes pārdeva namsaimnieks A. Plāmšs. [11]
Atzīmējot K. Grēvinka nopelnus Latvijas ģeoloģijas un senvēstures pētniecībā īsa viņa biogrāfija ievietota Latvijā plaši pazīstamajā izdevumā “Konversācijas vārdnīca” (1931).

1 Zigmone, A., Grosvalds,I. Grēvinku dzimta un tās saistība ar Tērbatas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti. - RTU Zinātniskie raksti. Humanitārās un sociālās zinātnes. Nr.21, 2013, 55. lpp https://ortus.rtu.lv/science/lv/publications/17531

2 Karl Dannenberg. Zur Geschichte und Statistik des Gymnasiums zu Mitau:   Festschrift zur Säcularfeier des Gymnasiums am 17. Juni 1875. Gedruckt  bei J. F. Steffenhagen und Sohn. Mitau: 1875 (236. Kreewing, Joh. Kaspar – 180. lpp.)

3 Birkenruher Album 1825-1892. 1906 – 1910. Von den ersten Anfängen bearbeietet und bis zur Gegenwart fortgesetz von Ing. Carl Kröger. St. Petersburg, 1910. – 7.-13.lpp.,206. lpp.

3a Pumpuriņš, T. Gustavs Cīmens (G.Ziemens,1815 – 1876) - fotogrāfijas celmlauzis Liepājā un Cēsīs. Referāts (manuskripts), 2012.
4 Rigasche Stadtblätter. Nr. 50, 01.01.1850., Rigasche Stadtblätter. Nr. 39, 23.09.1824.; Deutschbaltisches biographisches lexikon 1710-1960. Wedemark, 1998. – 259. lpp.

5 Das Inland. Nr.7, 16.02.1859., 127.lpp.

6 Zigmone, A., Grosvalds,I. Grēvinku dzimta un tās saistība ar Tērbatas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti. - RTU Zinātniskie raksti. Humanitārās un sociālās zinātnes. Nr.21, 2013, 55. lpp.- https://ortus.rtu.lv/science/lv/publications/17531 

7 Rigasche Stadtblätter. Nr.2, 15.01.1876., 18. lpp.
8  Vilka, A. Pagātnes mednieks – arheologs Karls Georgs fon Zīverss. – Rakstu krājums “Cēsu un Vidzemes novada vēsture III. Cēsis, 2005. – 13.,14. lpp.

9 Baltijas Vēstnesis. 1876.g. nr. 17

10 K. G. fon Zīversa vēstules K. Grēvinkam. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājums, CM 110684- 110689
11 Zeitung für Stadt und Land.Nr. 140, 23.06.1887., 1. lpp.; Rigasche Zeitung. Nr. 141, 25.06.1887., 1.lpp.

Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece

JUBILĀRU PIETURA CĒSĪS

Latvijas neatkarības cīnītājs Jānis Bambis /1888–1941/

1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts organizētai aizstāvēšanai un iedzīvotāju mobilizācijai Latvijas Apsardzības ministrs J. Zālītis Latvijas teritoriju sadalīja apsardzības apgabalos: Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Latgales. Par Vidzemes  apgabala centru izraudzīja Cēsu pilsētu, par apgabala priekšnieku – pulkvedi Jāni Apini, par štāba vecāko adjutantu - Viktoru Dāli. 8. decembrī pulkvedis J. Apinis izdeva rīkojumu par rotu dibināšanu Valkā, Valmierā, Cēsīs un Limbažos. Reāli rotu izveidoja tikai Cēsīs un pār tās dibināšanas dienu uzskata 8. decembri. Par rotas komandieri iecēla cēsnieku virsleitnantu Artūru Jansonu. Cēsu rotā apbruņoti bija ap 100 kareivju, kuri izvietojās Cēsu pilī līdz 1918. gada 23. decembrim, kad lielinieku pārspēkam nepretojoties atkāpās uz Rīgu. Cēsu rota turpināja cīņas O. Kalpaka bataljona sastāvā.

Jānis Bambis divas dienas pēc savas 30. dzimšanas dienas, 1918. gada 9. decembrī brīvprātīgi iestājās Cēsu rotā [1], lai piedalītos kārtības uzturēšanā pilsētā un sagatavotos cīņām pret gaidāmo lielinieku uzbrukumu. Neatkarības karā J. Bambis cīnījās līdz miera noslēgšanai 1920. gadā.
Jānis Bambis dzimis pirms 130 gadiem, 1888. gada 25. novembrī, pēc jaunā stila kalendāra 7. decembrī. Šis datums  publicēts grāmatās. Taču savā autobiogrāfijā J. Bambis 1928. gadā rakstīja, ka viņš dzimis 8. decembrī. Kā varēja izveidoties tāda nesakritība? Izrādās, ka pēc jaunā stila kalendāra ieviešanas 1918. gadā parasti attiecīgajam datumam pieskaitīja 12 dienas, bet 1919. gadā, iespējams, pieskaitīja 13 dienas. Tāpēc J. Bambis, rakstot autobiogrāfiju un neskatīdamies dokumentos, uzrakstīja, ka piedzimis 8. decembrī.

Jaundzimušais Jānis Bambis reģistrēts Āraišu draudzes baznīcas grāmatā. Tēvs Mārtiņš un māte Marija dzīvoja Drabešu pagastā, Spāres muižas “Žagaros”. [2] Desmit gadu vecumā Jānis sāka iet Āraišu draudzes skolā. 1901. gadā viņš iestājās K. Millera (Zariņu Kārļa) privātajā reālskolā Cēsīs. Tolaik tā atradās L. Līvu ielā 1, tā sauktajā Adolfi namā.
Pabeidzis skolu, J. Bambis aizbrauca uz Maskavu, darbu meklēt. Iegūtā reālskolas izglītība J. Bambim deva iespēju strādāt labā amatā - par nodaļas vadītāju drēbju fabrikā un tirdzniecības kantorī. 1915. gada rudenī, kad pasaules valstis savstarpēji bija karojušas jau vienu gadu, J. Bambi iesauca dienēt Krievijas cara armijā. Karot prasmju apmācībai viņu ieskaitīja 9. armijas 191. rezerves bataljona mācību komandā, pēc tam J. Bambi komandēja uz Tiflisas (Tbilisi, Gruzija) praporščiku skolu. Pēc skolas beigšanas 1916. gada oktobrī J. Bambi iedalīja 218. rezerves bataljonā, bet vēlāk nosūtīja uz 29. Kaukāza darba bataljonu. Tas dislocējās Trapezundas rajonā, Turcijai atņemtā teritorijā pie Melnās jūras.

1917. gada augustā J. Bambim piešķīra augstāku dienesta pakāpi – no praporščika viņš kļuva par podporučiku. Tā paša gada oktobrī J. Bambi komandēja uz 267. rezerves pulku, un viņš devās uz Austrijas fronti. [3]
1918. gada janvārī slimības dēļ J. Bambi evakuēja uz Vidzemi.[ 4] Paradoksāli – J. Bambis pasaules karā cīnījās pret vāciešiem, bet kamēr viņš veseļojās, 1918. gada februārī Vācijas armija okupēja Vidzemi. Autobiogrāfijā J. Bambis neraksta par slimību, par dzīves vietu Vidzemē. Apkārtējā situācijā bija grūti orientēties: vācu okupācija, Latvijas valsts proklamēšana, lielinieku iebrukums no austrumiem… Latvijas Tautas Padomes aicinājums brīvprātīgi pieteikties pašaizsardzībai, respektīvi Latvijas armijā. Kā saprast, ko atbalstīt?

Nozīmīgs solis Latvijas aizsardzībai bija Vidzemes apgabala apsardzības priekšnieka J. Apiņa 8. decembrī izdotais rīkojums dibināt rotas Valkā, Valmierā, Cēsīs, Limbažos. Cēsis bija vistuvāk J. Bambja dzīvesvietai Drabešos, tāpēc jau tūlīt, 8. decembrī, J. Bambis devās uz Cēsīm un iestājās Cēsu rotā, kuras komandēšana bija uzdota Artūram Jansonam. Paralēli jaundibinātās Latvijas valsts bruņoto spēku pirmo vienību izveidei, civilo varu pārņēma Cēsu pagaidu dome; vajadzēja nodrošināt arī cietuma apsardzību. Šim uzdevumam izvirzīja J. Bambi no Cēsu rotas. J. Bambis uzņēmās Cietuma apriņķa priekšnieka pienākumus. Bet iebrūkot lieliniekiem, 1919. gada 20. janvārī J. Bambis atgriezās Cēsu rotā [5], kas cīnoties atkāpās uz Rīgu un pievienojās Kalpaka bataljonam. J. Bambis kā 2. Cēsu rotas virsleitnants cīnījās par Latvijas neatkarību Zemgalē un Kurzemē.
1921. gadā Jāni Bambi apbalvoja ar augstāko armijas apbalvojumu – Lāčplēša kara ordeņa III šķiru. Par ko? Lūk, Neatkarības kara epizodes apraksts. 1919. gada 17. martā Kurzemē kaujā pie Bikstu Jaunās muižas, kad ienaidnieks apgāja 2. Cēsu rotas labo spārnu, J. Bambis ar savu nodaļu metās cīņā. Ar labi mērķētu patšautenes uguni piespieda lieliniekus atkāpties, tā dodams iespēju rotai atiet uz drošām pozīcijām. [6 ]. Varonīga savējo dzīvību izglābšana.

Uz īsu laiku 1919. gada jūnijā J. Bambis bija Dzērbenes komendants. Pēc Cēsu kaujām, jau 29. jūnijā, viņu atkārtoti iecēla par Cēsu apriņķa cietuma priekšnieku. No Latvijas armijas J. Bambis atvaļināts 1920. gada 2. septembrī. Cēsu apriņķa cietuma priekšnieka amatā J. Bambis bija 9 gadus. 1928. gada martā viņu pārcēla uz Jelgavu par cietuma priekšnieka palīgu. Tur J. Bambis nosvinēja savu 40. jubileju. Par nopelniem Neatkarības karā piešķirtajā jaunsaimniecībā Drabešu pagasta “Dzintaros” dzīvoja J. Bambja vecāki. Domājams, ka pēc darba gaitu beigšanas arī J. Bambis tur dzīvoja. J. Bambis nomira 1941. gada 10. maijā Drabešu pagastā 73 gadu vecumā. Viņš apglabāts Cēsīs, Lejas kapos. [7] Viņa māte Marija nomira pēc 3 gadiem, 1944. gada aprīlī, 84 gadu vecumā. [8]

Ik gadu Lāčplēša dienā, 11. novembrī, cēsnieki pulcējas Lejas kapsētā pieminot Pirmajā pasaules karā kritušos un Neatkarības cīņu varoņus. Tieši šeit un šajā dienā īpašu spēku iegūst cēsnieku dziedātā lūgšana/himna “Dievs, svētī, Latviju!”.


 
Jānis Bambis, Kalpaka bataljona
2. Cēsu rotas virsleitnants 1919. gadā.
Formas cepure, ko sauca par “Ulmanīti”,
jo tādu cepuri nēsāja Latvijas Pagaidu valdības
Ministru prezidents un Apsardzības ministrs Kārlis Ulmanis.
Foto publicēts grāmatā “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri”
(Rīgā, 1999. – 59. lpp.).


1 J. Bambja biogrāfija - 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 17.lp.
2 Āraišu draudzē 1888. gadā dzimušo saraksts – LVVA, 235. fonds, 4. apraksts, 263. lieta, 239. lp.
3 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. Rīgā, 1995. – 59. lpp.; J. Bambja biogrāfija  - 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 17.lp.
4 J. Bambja biogrāfija  - 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 17.,18. lp.
5 J. Bambja biogrāfija  - 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 18.lp.
6 Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. Rīgā, 1995. – 59. lpp.
7 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. Rīgā, 1995. – 59. lpp.
8 Cēsu Vēstis, nr. 17, 28.04.1944.

Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece


JUBILĀRU PIETURA CĒSĪS


Grāmatizdevējs Jānis Roze /1878-1942/
Biogrāfiska eseja

Jāņa Rozes vārds vēl šobrīd saistās ar grāmatnīcas un izdevniecības nosaukumu “Jānis Roze”, kas darbojas Rīgā. Saglabāta arī romantiskā 1923. gadā I. Zeberiņa izveidotā izdevniecības zīme – lapu ieskauts rozes zieds un burti JR. (1) Zīme kļuva par izdevniecības kvalitātes zīmolu jau 1920. – 1930. gados. Tā ir kvalitātes garants arī mūsdienās.

Jāņa Rozes dzīve un darbs noritēja maršrutā Vecpiebalga – Cēsis – Rīga – Soļikamska.

Vecpiebalga. Pirms 140 gadiem, 1878. gada 30. novembrī, Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Vecgaigalu māju kalponei Edei piedzima dēls Jānis. No astoņu gadu vecuma Jānis gāja ganos, iemācījās pīt grozus, lai nopelnītu kādu kapeiku. Vienu groziņu Rozes ģimene glabā vēl tagad…

Ogrēnu skolā Jānis sāka iet 10 gadu vecumā. Skolotāji bija rakstnieki – pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” (1879) autori Reinis un Matīss Kaudzītes. (2) Skolotāji 1889. gadā pārsteidza visus piebaldzēnus ar ziņu, ka dosies tālu projām no mājām, lai apceļotu Vāciju, Šveici, Austriju, Itāliju, Franciju.... Bet Jānis Roze, pavadījis trīs ziemas Ogrēnu skolā, tiecās izglītoties tālāk. 1891. gadā viņš iestājās Vecpiebalgas draudzes skolā. Pieci gadi pagāja mācībās, novembrī paliks 18 gadi. Ko tālāk?

Jāni Rozi bija nolūkojis Vecpiebalgas grāmatizdevējs Jānis Ozols, piedāvājot darbu savā grāmatu veikalā. Lai pārdotu grāmatas un gūtu ienākumus, nevarēja paļauties tikai uz veikala pircējiem. Tāpēc grāmatas veda pārdot uz tirgiem. Vēlāk rakstnieks Kārlis Skalbe par Jāni Rozi atcerējās: “Man liekas, nebūs neviena tirgus Vidzemē, kur viņš toreiz nebūtu bijis ar savu grāmatu telti. Bet grāmatas jau nebija viņam tikai prece – grāmatas viņš ļoti mīlēja…”.(3)

Cēsis. 1893. gadā J. Ozols paplašināja savu grāmatnieka darbību Cēsīs. J. Roze sāka strādāt veikalā Cēsīs. Papildus viņš apguva darbu tipogrāfijā, mācījās grāmatu izdošanu. Turklāt - pašam sava istabiņa Ozola namā! Pie J. Ozola strādāja vēl daži piebaldzēni – Pauls Skrābāns, Kārlis Vectirāns. Cēsu veikalā bieži viesi bija rakstnieki piebaldzēni – Kārlis Skalbe, Antons Austriņš, J. Rozes skolotāji - brāļi Kaudzītes.


Piebaldzēni, J. Ozola grāmatniecības uzņēmuma darbinieki
Jānis Roze un Pauls Skrābāns.
L. Borevica foto Cēsīs, ap 1900. gadu. (Foto – LNB)


Radošā mācekļa darbā un rosīgā sabiedriskā dzīvē aizritēja 12 gadi. Jau Vecpiebalgā atklājās, ka Jānis Roze labi zīmēja. “Uzķēris” laikmetu, J. Roze uzzīmēja vairāku grāmatu vākus jūgendstila manierē: Kārļa Skalbes “Cietumnieka sapņi”(1902), “Kad ābeles zied” ( 1905), Jāņa Poruka “Dzejas” (1906). Zīmējumu apakšējā stūrī gandrīz nemanāmi iniciāļi – burti “JR” vai tikai “R”.

J. Rozes darba devējs J. Ozols bija prasmīgs izdevējs un aizrautīgs cilvēks. Viņam piederēja grāmatu veikals Alūksnē un Rīgā. Savus izdevumus – daiļliteratūru, mācību grāmatas – J.Ozols sūtīja Kurzemes grāmatniekiem. 1905. gada revolūcijas ietekmē J. Ozols izdeva 5 sabiedriski politiskas brošūras. No tām divas brošūras bija bez cenzūras atļaujas: Fjodoroviča “Kā salasa un kur paliek  tautas nauda?”, Verners “Kurp iet sabiedrības attīstība?”. (4) Nav pierādījumu, ka J. Ozols būtu piedalījies kādās revolucionāru organizētās sanāksmēs. Uz aizdomu pamata J. Ozolu arestēja 1905. gada decembrī. Viņu atbrīvoja 1906. gada janvārī, bet 20. janvārī Cēsīs nošāva “par bēgšanas mēģinājumu” – tā rakstīts Cēsu policijas uzrauga slepenajā protokolā. J. Ozola apglabāšanā Bērzaines kapos atļāva piedalīties tikai tuviniekiem, viņu vidū bija arī Jānis Roze (5). Neaprakstāms pārdzīvojums sievai Paulīnei, uzņēmuma darbiniekiem, arī Jānim Rozem. Paulīne Ozola nolēma turpināt grāmatniecības uzņēmuma darbību. J. Rozem uzticēja veikala un izdevniecības vadīšanu, otram piebaldzēnam Paulam Skrābānam – tipogrāfijas vadību. (6)

No kreisās puses – Jānis Roze, Eduards Treimanis-Zvārgulis, Paulīne Ozola,
Jānis Šmits, Paulīnes brālis, Pauls Skrābāns, Jānis Ozols, ap 1904. g. Cēsīs. (Foto CM 16470)


J. Roze cītīgi strādāja, taču piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē. Piebalgā iesāktā teātra spēlēšana turpinājās Cēsīs. Ažiotāžu izraisīja 1911. gada 11. septembrī Cēsu Viesīgās biedrības un Amatnieku biedrības sarīkotā brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” izrāde. Neskatoties uz to, ka biļetes bija dārgas, zāle izrādījās pārpildīta. Izrādi atkārtoja 18. septembrī, pie tam par pazeminātām cenām. Cēsu reālskolas skolotājs Jānis Grīns atcerējās, ka Ķencis, ko spēlējis J.Roze, uzbrauca uz skatuves no kulisēm ( tolaik Vaļņu ielā 13) ar  nelielu īstu zirgu, kuru bij’ iedabūjuši tur pa logu. “Vēl tagad atceros skaisto lūgšanas skatu, kurā Roze rādīja, ka viņam ir lielas tēlotāja dāvanas”.  Zirgs pa Ķenča lūgšanas laiku esot nemierīgi raustījies. Rozes iestarpinātie “tpru velns” bijuši ļoti izteiksmīgi un sacēluši nerimstošu smieklu vētru. Bez tam Rozem nesagādāja grūtības runāt nemākslotā piebaldzēnu izloksnē. Patiesībā zirgs esot bijis ponijs, kuru pa trapu veduši uz otro stāvu un tad caur logu uz aizkulisēm (7). Rozes slaveno repliku “tpru velns” vēlāk citi aktieri vēl papildināja un paspilgtināja gan kinofilmā (1968), gan teātra izrādēs.

Jānis Roze iemēģināja roku arī rakstniecībā, publicēdams vairākus humoristiskus stāstus. Viņam bagātīgi piemīt piebaldzēniskais smīns, kura priekšā bēg dzīves likstas. (8) Piebalgas kalendārā savas humoreskas J. Roze parakstīja ar pseidonīmu “Urķītis”. (9)

Rīga. Pēc 15 nostrādātiem gadiem Cēsīs Jānis Roze tiecās pēc patstāvības. Lielajā Vidzemes guberņas pilsētā Rīgā 1912. gadā J. Roze vadīja sabiedrības “Burtnieks” tipogrāfiju un grāmatu veikalu. Pēc gada viņš iegādājās savu tipogrāfiju. Drīz J. Roze izdeva arī savus pirmos patstāvīgi sagatavotos darbus: Baltijas kara lauka karti (1916), Strēlnieku kabatas kalendāru (1917). (10) Arī Rīgā J. Roze atbalstīja teātra darbību. 1919. gadā savā veikalā viņš interesentiem izsniedza Zeltmata kursu prospektus un noteikumus. (11) J. Roze prasmīgi vadīja tipogrāfiju un izdevniecību. Svinot savu 25 gadu darbības jubileju 1924. gadā, J. Roze saviem tipogrāfijas darbiniekiem kā balvu izsniedza no 1000 līdz 2000 rbļ. (12) J. Rozes dēls, arī Jānis, atcerējās, ka tēvs “nekādā veidā nemēģināja izcelties ar pašslavinošām runām vai uzkrītošu ģērbšanos. Tieši otrādi – mums, bērniem, nekādi neizdevās viņu pierunāt iegādāties vieglo automašīnu – tā būšot pārmērīga lepnība”. Dēlam palikusi prātā arī 1930. gadu cilvēku sasveicināšanās kultūra: “Satiekoties ar paziņām vai klientiem, obligāti bija jāpanākas pretī, jādod roka un jāskatās acīs. Atceros, piemēram, Kārlis Skalbe, sasveicinoties ar mani, divpadsmit trīspadsmitgadīgu pusaudzi, viegli paspieda roku, maigā, klusā balsī teikdams:”Sveiks, mīļais, draugs!”” ( 13) .

Atzīmējot 40 darba gadus grāmatrūpniecībā, Jānis Roze dāvināja 1000 latus savai dzimtajai Vecpiebalgas Ogrēnu skolai radio aparāta vai mūzikas instrumenta iegādei. (14)

No 1920. gada līdz 1940. gadam Jānis Roze izdeva ap 500 daiļliteratūras grāmatu, ap 200 lugu. Peļņas nolūkos viņš izdeva kalendārus un mācību grāmatas. (15) Par mācību grāmatām “Valoda” (1923) un “Valodiņa” (1924) aizkustinošas atmiņas avīzē “Austrālijas Latvietis” 1958. gadā (16) uzrakstīja dzejnieka Friča Bārdas dēls Zigurds Bārda: “Rakstnieki Jānis Ezeriņš un Jānis Grīns sakārto lasāmo grāmatu pamatskolām, to nosauc par “Valodu”, izplāno sējumus no 1. līdz 6. klasei. Trešais Jāni – Roze “Valodu” izdod un notiek necerētais – “Valoda” kļūst par iecienītāko mācības grāmatu veselai paaudzei. Tikai vēlāk dzimst jaunākā māsiņa “Valodiņa”, kas pārdzimusi un atnākusi mums līdzi trimdā.”

1940. gadā padomju vara Jāņa Rozes grāmatniecības uzņēmumu nacionalizēja. J. Roze turpināja strādāt Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes (VAPP ) Praktisko darbu izdevniecībā. (17) 1941. gada 14. jūnijā, tāpat kā daudzus Latvijas gaišos un uzņēmīgos cilvēkus, Jāni Rozi, viņa sievu Emmu (1888-1985) un meitu Ainu (1927-1998) apcietināja dzīvoklī. Dēls Jānis dzīvoja vienu stāvu augstāk, viņa dzīvoklis nebija izsūtāmo sarakstā. Tāpēc viņš palika Rīgā. (18)  J. Rozem bija 62 gadi, kad lopu vagonā padomju represīvās iestādes līdz ar citiem viņu izsūtīja uz vietu pirms Urāliem - Permas novada Soļikamskas rajonu un ievietoja Usoļjes labošanas darbu nometnē. Tur bija vairāki pazīstami latvieši. J.Rozes grūtos dzīves brīžus vēlāk aprakstīja arheologs Vladislavs Urtāns, tolaik 20-gadīgs students. Viņš bija kopā ar J. Rozi līdz viņa nāvei: “Drīz vien, 1942. gada maijā, slaveno latviešu grāmatnieku bez šķirsta un puspliku aprakām. Tikai tas nebija Soļikamskā, bet gan daudzus kilometrus tālāk, uzkalnā aiz lēģera “Mogila””. (19)

J. Rozes kapa vieta nav atrodama, bet viņa ģimenes kapos Lielupē 1985. gadā J. Rozes sieva Emma un dēls Jānis pasūtīja Jānim Rozem kapa pieminekli, kur uzdrošinājās likt iekalt, ka viņš dzimis Piebalgā, miris Soļikamskā.

Pēc 50 gadiem, 1992. gadā, J. Rozes mazdēls Ainārs Roze nodibināja SIA “Jānis Roze”. Tā ietvaros 1997. gadā darbu atsāka izdevniecība “Jānis Roze”. Pazīstamais kultūras zīmols ir viens no retajiem, kas atjaunots pēc tik ilgiem gadiem un notur savu kvalitāti arī mūsdienās.(20)

Atsauces
1 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi. Rīgā, 1999. - 22. lpp.
2 Turpat, 12. lpp.
3 Turpat, 14. lpp.
4 Cepurīte, D. “Cēsu grāmatnieki 1905. gada revolūcijā”-rakstu krājums “Starptautiska konference INFORMĀCIJA,REVOLŪCIJA,REAKCIJA:1905-2005”, Rīgā, 2005. - 130. – 131. lpp.
5 Cēsu policijas uzrauga protokols, CM 7426, CM 104676 (fotokopija).
6 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi, 16. lpp.
7 Grīns, J. Grāmatnieka J. Rozes jubileja. – Jaunākās Ziņas. Nr. 36, 13.02.1924, 4. lpp. ; Priede, J. Jānis Roze. -Latvijas Vēstnesis. Nr. 39, 16.02.1924.
8 Jānis Lapiņš “Piebalga latviešu literatūrā” – Piesaule. Nr. 8, 01.08.1933., 430. lpp.
9 Piesaule. Nr. 11, 01.11.1929., 505. lpp.
10 datu bāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”, Roze Jānis
11 Latvijas Sargs. Nr. 132, 06.09.1919.
12 Latvijas Grāmatrūpnieks.Nr. 48, 14.03.1924., 2. lpp.
13 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi, 38. lpp.
14 Jaunākās Ziņas. Nr. 213, 19.09.1936., 3. lpp.; Rīts. Nr. 259, 19.09.1936., 2.lpp.
15 datu bāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”, Roze Jānis
16 Austrālijas Latvietis. Nr. 466, 13.12.1958., 10. lpp.
17 datu bāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”, Roze Jānis
18 https://nra.lv/maja/156824-ainars-roze-sajust-gramatas-dveseli.htm ,mazdēla Aināra Rozes atmiņas – skatīts 20.11.2018.
19 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi
20 https://nra.lv/maja/156824-ainars-roze-sajust-gramatas-dveseli.htm - skatīts 22.11.2018.

     

Jāņa Rozes grāmatu vāku zīmējumi J. Ozola izdevumiem:
Kārļa Skalbes “Cietumnieka sapņi”(1902), “Kad ābeles zied” (1905), Jāņa Poruka “Dzejas” (1906).
Zīmējumu apakšējā stūrī gandrīz nemanāmi iniciāļi – burti “JR” vai tikai “R”.

Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece











Printēt