Pašvaldības aģentūra
"Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs"

Baznīcas laukums 1, Cēsis
Latvija LV-4100
Tel. +371 64121772, +371 28307186
cesis@cesis.lv


Follow us
Atsauksmes
» Cēsu muzejs » Izstādes » Izstādes Jaunajā pilī



Cēsu Vēstures un mākslas muzejā izstāde
“CĒSNIEKS LATVIJAS VALSTIJ:
SKOLOTAJA MIRDZA LĪBIETE”

15. novembrī plkst. 16.00 Cēsu Vēstures un mākslas muzeja Semināru zālē atklāsim ikgadējo izstādi “Cēsnieks Latvijas valstij”, kurā godinām tos cēsniekus, kuri ar savu darbu ir paraugs mums visiem un atstājuši savu ieguldījumu Cēsu un Latvijas vēsturē.
Šogad tā stāstīs par skolotāju Mirdzu Lībieti, kura 2004. gadā ieguvusi Dižskolotājas titulu, 2012. gadā kļuvusi par Gada cilvēku Cēsīs. Viņa ir dārgums Latvijas izglītības sistēmā un kultūras saglabāšanā.


Izstāde 
“PIRMAIS GADS: CĒSNIEKI, CĒSIS UN LATVIJAS VALSTS”

Cēsu Vestures un mākslas muzejā
skatāma Latvijas valsts simtgadei veltīta izstāde "Pirmais gads", kurā parādīta Cēsu un cēsnieku īpašā loma Latvijas valsts tapšanā.


Izstādes autors ir Cēsu muzeja vēsturnieks Dr.hist. Tālis Pumpuriņš, bet scenogrāfijas autori – mākslinieks Ritums Ivanovs, Mārtiņš Blanks, Krists Zankovskis, kuri speciāli šai izstādei veidojuši scenogrāfiju un dizainu sadarbojoties ar dizaina aģentūru “Tribe”.


Laikā, kad Latvijā iecerēts ar izstādēm un kultūras dzīves aktivitātēm plaši atzīmēt valsts simtgadi, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs apmeklētājiem piedāvā izstādi, kuras stāsti koncentrējas galvenokārt ap jaunās valsts pirmajā gadā sasniegto un arī zaudēto. Šādam vēsturiskam atskatam par pamatu ņemtas apriņķa pilsēta Cēsis un cilvēki, kuri dzimuši, mācījušies, strādājuši vai cīnijušies gan Cēsu apkārtnē, gan citviet Latvijā, dažkārt arī tālu aiz tās robežām. Tādejādi mēģināts parādīt Cēsu un cēsnieku īpašo lomu Latvijas valsts tapšanā.

1918. gada 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku – to mēs varam uzskatīt par atskaites punktu, kad ir uzsākts mērķtiecīgs ceļš uz savas valsts izveidi un izcīnīšanu. Pie valsts izveides līdzdalību ņēma daudzi Cēsu apriņķī dzimušie un skolojušies, vai arī tādi, kas par cēsniekiem bija kļuvuši kara apstākļu spiesti. Arī pirmais Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis un vairāki viņa domubiedri pirms valsts proklamēšanas strādāja Cēsu tuvumā esošajos Priekuļos. Valsts proklamēšanas notikumi atbalsojās arī Cēsīs, kur gan iedzīvotāji vāca ziedojumus jaunai valstij, gan organizējās skautu patruļas, gan arī formējās viena no pirmajām valsts bruņoto spēku vienībām – Cēsu rota.

Izstādē apmeklētājiem būs iespēja interaktīvā veidā iepazīties ar galvenajiem notikumiem un procesiem Latvijas valsts izveides pirmajā pastāvēšanas gadā. Īpaši padomāts ir par jauniešu auditoriju, lai skaidrotu tik sarežģīto mūsu valsts vēstures posmu, tāpēc izstāde ir papildināta ar audiovizuālo materiālu, interaktīvu spēli – Cēsu kauju simulāciju, īpašu izstādes “bērnu ceļu”, kuru veidojis izstādes scenogrāfa, mākslinieka Rituma Ivanova dēls – Rasmus Ivanovs un daudziem citiem apmeklētājiem saistošiem elementiem.


Izstāde veidota balstoties uz Cēsu Vēstures un mākslas muzeja plašā krājuma un Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālu bāzes un Latvijas simtgades ietvaros tapusi pateicoties Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Latvijas simtgades biroja un Cēsu novada pašvaldības atbalstam. Cēsu muzejs izsaka īpašu pateicību izstādes veidošanā: Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejam un A. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolai.

Izstāde būs apskatāma Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī līdz 2019. gada 31. decembrim














Cēsu Vēstures uz mākslas muzejā apskatāma

Tukuma muzeja ceļojošā izstāde 
“Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss”

Izstādes atklāšana 25. martā plkst. 14.00

Vēstules uz bērza tāss ir mēmi liecinieki komunistiskā padomju režīma noziegumiem pret cilvēci, kas raksturo Latvijas 20. gs. vēsturē traģiskākos mirkļus – padomju okupācijas režīma represijas pret Latvijas iedzīvotājiem.

Izstāde ir desmit reālu cilvēku dzīvesstāsti, kurus skārusi padomju varas iestāžu īstenotā nacionālās identitātes iznīcināšanas politika. Sibīrijā rakstīto vēstuļu uz bērza tāss autori ir Latvijas inteliģences un zemniecības pārstāvji, kas savas sabiedriskās darbības, pilsoniskās pozīcijas vai izrādītās pretestības dēļ nokļuvuši padomju varai nevēlamas personas statusā, apcietināti un sodīti pēc Otrā pasaules kara vai izsūtīti uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā vai 1949. gada 25. martā.

Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss ir simboliska nozīme Latvijas vēsturē, jo tās ir padomju laikmeta liecības, kas raksturo Latvijas 20. gadsimta vēsturē traģiskākos mirkļus: arestus un deportācijas, kas kvalificējami kā noziegumi pret cilvēci.

Izstādē, blakus vēstuļu autoru stāstiem, būs apskatāmas arī 13 oriģinālās vēstules no Tukuma muzeja krājuma. Latvijas muzejos ir saglabājušās tikai 43 Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss. Tās glabā septiņi Latvijas muzeji: Tukuma muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, Daugavas muzejs, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejs, Talsu novada muzejs, kā arī Rakstniecības un mūzikas muzejs.



Līdz šim izstāde eksponēta 11 valstīs: ASV, Austrālijā, Beļģijā, Čehijā, Īrijā, Kanādā, Krievijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Somijā.

Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss iekļautas UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā.

Izstāde atvērta no 25. marta līdz 28. aprīlim.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā

fotogrāfa Andra Vētras jubilejas izstāde “Dzīves kaleidoskops”

Izstāde apskatāma no 6. līdz 31. martam muzeja Apmeklētāju centrā.

Foto izstāde Cēsu muzejā ir turpinājums jau pirms vairāk kā desmit gadiem aizsāktajai tradīcijai iepazīstināt cēsniekus un pilsētas viesus ar Cēsu fotogrāfiem un viņu veikumu mūsu pilsētvides un daudzeidīgo pasākumu dokumentēšanā. Arī Andris Vētra, cēsnieks, fotokluba “Cēsis” aktīvs dalībnieks ar savu jubilejas izstādi apliecina savu prasmi, interesi un mīlestību uz fotogrāfiju, kā arī gatavību aktīvi iekļauties Cēsu pilsētai nozīmīgos pasākumos.


Fotogrāfs Andris Vētra ir cēsnieks kopš dzimšanas un fotogrāfs kopš 10 gadu vecuma, kad kā dzimšanas dienas dāvanu saņēmis fotoaparātu. Kaut arī Andra Vētras profesija ilgus gadus bija sporta skolotājs, aizraušanās ar fotogrāfēšanu vienmēr bijusi neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa. Fotogrāfijas publicētas vairākos Latvijā izdotos kalendāros, žurnālos, Cēsu kultūras biedrības “Harmonija” izdotajās grāmatās. Jāatzīmē, ka Andra Vētras fotogrāfijas publicētas arī starptautiski pazīstamajā žurnālā “National Geographic” un Kanādas latviešu avīzē “Latvija Amerikā”, bet viena fotogrāfija arī šobrīd apskatāma pastāvīgajā ekspozīcijā Eiropas parlamenta ēkā Briselē. Arī fotokluba “Cēsis” radošajās izstādēs vienmēr skatāmi Andra Vētras darbi.


Atzīmējot Andra Vētras 70 gadu dzīves un 60 gadu darba jubileju, vēlam fotogrāfam ar savu radošo darbību un aktīvo dzīves pozīciju  turpināt stiprināt fotogrāfijas tradīcijas Cēsīs!



Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
atklās Jeļenas Jekimovas gleznu izstādi
“KRĀSU PALETE”


Izstādes atklāšana Jaunās pils semināru zālē
otrdien, 5. februārī plkst. 16.00


Radoši un aktīvi glezniecībā strādā Jeļena Jekimova,
kura sevi par cēsnieci sauc nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus.  Mākslinieces iedvesmas avots ir ziedi un daba. Ziedi dārzā un pļavā, skaisti un graciozi, maigi un trausli un cerību pilni.


Jeļena Jekimova (Evarte) dzimusi 1966. gadā Jelgavā. Taču bērnība un jaunības gadi aizvadīti Krāslavā, kur Jeļena absolvēja vidusskolu un vēl būdama skolniece, ar interesi apguva pirmās prasmes zīmēšanā un gleznošanā ar akvareli. 1988. gadā pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu un saņēma inženiera - ekonomista diplomu. No 1988. gada dzīvo Cēsīs.

2008.-2009. gados Cēsu mākslas skolas pieaugušo studijā Jeļena apguva eļļas gleznošanu. No 2009. gada mācījās glezniecību un kompozīciju pie Latvijā pazīstamās mākslinieces un pedagoģes Vitas Mercas, bet 2011.-2013. gados zīmēšanas studijā pie mākslinieces Ludmilas Perecas - Vitālija Karkunova skolas pēcteces - apguva klasisko zīmējumu. 

Jeļena glezno dažādos žanros, bet dod priekšroku ainavām un ziediem. No 2008. gada piedalās kopīgās izstādēs Cēsīs, Rīgā, Madonā, Valmierā. 2013. gadā arī Krāslavā Amatu mājā bija skatāma Jeļenas Jekimovas darbi, bet 2018. gada martā mākslinieces personālizstāde bija Krāslavas pils kompleksā.

No 2014. gada Jeļena regulāri piedalās mākslinieku plenēros Latvijā - Vestienā, Cesvainē, Reķu kalnā.  2017. gada rudens krāsainākajā laikā Jeļena ar prieku pieņēma aicinājumu piedalīties tradicionālajā glezniecības plenērā “Krāslavas palete 2017”, jo te viņai pavērās iespēja izlikt uz audekla savas bērnības izjūtas – viņa izvēlējās vietas, kuras pirms viņas neviens mākslinieks nebija gleznojis - Persteņa ezeru, kur ļoti skaistas ainavas.

Jeļenas gleznas atrodas privātkolekcijās ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Lielbritānijā, Igaunijā, Baltkrievijā.

Izstāde atvērta no 5. februāra līdz 3. martam.




Fotokluba “Cēsis” izstāde
“CĒSIS LATVIJAS KAROGĀ AUSTAS”


Izstādes atklāšana Cēsu Vēstures un mākslas muzejā
Jaunajā pilī 19. decembrī plkst. 16.00

Fotoklubs “Cēsis” arī šogad – Latvijas 100 gades jubilejas gadā turpina aizsāktās foto tradīcijas pilsētā, ar savu darbību veiksmīgi palīdzot saglabāt vēsturei vizuālo informāciju par cēsniekiem, daudzveidīgajiem pasākumiem un mūsu pilsētas vidi. Šo īpašo aizrautību un spēju sajust, cik īpaši  ir cilvēki, sava pilsēta ar daudzām aktivitātēm un dzīvotprieku cēsnieki un pilsētas viesi aicināti piedzīvot jaunatklātajā fotokluba izstādē “Cēsis Latvijas karogā austas”.

Izstāde ir gan simtgades īpašo notikumu fiksācija un emocionālo sajūtu iemūžināšana, gan pilsētas un novada kultūras mantojuma vērtību saglabāšana caur fotomākslu. Autori izstādē piedāvā arī  laikmeta liecības fotogrāfijās ceļā uz Latvijas simtgadi, tādejādi vairojot skatītājos pozitīvas emocijas, prieku un lepnumu par savu pilsētu un Latviju.

Izstādē ar saviem darbiem piedalās fotokluba “Cēsis” ilggadējais vadītājs Jānis Harijs Sūniņš, fotogrāfi Valdis Sviķis, Mihails Ignats, Vilis Bleikšs, Ēriks Zvirbulis un Vladislavs Ančs.

Izstāde veidota ar Cēsu pašvaldības kultūras projektu konkursa finansiālu atbalstu.
Izstāde
 PIRMAIS GADS. CĒSNIEKI, CĒSIS UN LATVIJAS VALSTS

 Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
no 2018. gada 21. novembra skatāma izstāde
„Pirmais gads. Cēsnieki, Cēsis un Latvijas valsts”,
kurā parādīta Cēsu un cēsnieku īpašā lomu Latvijas valsts tapšanā.


Laikā, kad Latvijā ar izstādēm un dažādām citām kultūras dzīves aktivitātēm plaši atzīmē valsts simtgadi, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs apmeklētājiem piedāvā izstādi, kuras stāsti koncentrējas galvenokārt ap jaunās valsts pirmajā gadā sasniegto un arī zaudēto. Šādam vēsturiskam atskatam par pamatu ņemtas apriņķa pilsēta Cēsis un cilvēki, kuri dzimuši, mācījušies, strādājuši vai cīnījušies gan Cēsu apkārtnē, gan citviet Latvijā, dažkārt arī tālu aiz tās robežām.

Izstādes ievaddaļa ir stāsts pa to, kā Cēsis izmainījās Pirmā pasaules kara laikā, kļūstot par piefrontes pilsētu, kur izvietojās gan Krievijas XII armijas štābs, gan latviešu bēgļu aprūpes organizācijas, kurās savu politiskā un saimnieciskā darba pieredzi apguva daudzi nākamie Latvijas valsts darbinieki.
Pirmais pasaules karš, bet it īpaši laiks pēc Krievijas 1917. gada Februāra (Marta) revolūcijas bija Latvijas izsapņošanas laiks, kad tapa ne tikai dažādi nākamās valsts idejiskie projekti, bet arī nacionālā simbolika. Pēc bijušā Cēsu skolnieka, literāta un pedagoga Jāņa Lapiņa meta 1916. gadā izšūts pirmais latviešu nacionālais karogs. Šis laiks būtiski ietekmēja arī latviešu kultūras dzīves dažādās sfēras. 1917. gadā Tērbatā iespiesta Cēsīs dzimušā komponista Alfrēda Kalniņa komponētā “Latvju himna” ar Plūdoņa vārdiem “Mēs gribam būt kungi…”, kuru izstādē varam klausīties Alfreda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas kora izpildījumā.

1918. gada 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku. Pie valsts izveides līdzdalību ņēma daudzi Cēsu apriņķī dzimušie un skolojušies, vai arī tādi, kas par cēsniekiem bija kļuvuši kara apstākļu spiesti. Arī pirmais Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis un vairāki viņa domubiedri pirms valsts proklamēšanas strādāja Cēsu tuvumā esošajos Priekuļos. Valsts proklamēšanas notikumi atbalsojās arī Cēsīs, kur gan iedzīvotāji vāca ziedojumus jaunai valstij, gan organizējās skautu patruļas, gan arī formējās viena no pirmajām valsts bruņoto spēku vienībām – Cēsu rota. Virsleitnanta Artūra Jansona saformētā Cēsu rota 1918. gada 23. decembrī ar kauju atkāpās no Cēsīm. Tā bija Latvijas Atbrīvošanas kara pirmā kauja un vairāki karavīri par to vēlāk saņēma Lāčplēša Kara ordeni.
Cēsīs un apkārtnē smags bija Pētera Stučkas vadīto lielinieku piecu mēnešu saimniekošanas laiks 1919.gadā, kas raksturojās ar terororu pret vietējiem iedzīvotājiem, kā arī ar pompozajiem Pirmā Maija svētkiem. 1919. gada notikumi rāda „saplosīto Latviju”, kad līdzšinējie sabiedrotie, gāžot likumīgo Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdību, izveidoja mācītāja un rakstnieka Andrieva Niedras provācisko valdību, kurai formāli pakļautais karaspēks cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret nacionālā karaspēka Ziemeļlatvijas brigādi un Igaunijas armiju. Tieši Cēsu kaujās, kas norisinājās 1919. gada jūnijā ne tikai Cēsu apkārtnē, bet praktiski visā Vidzemes teritorijā, nopietni tika apdraudēta gan Latvijas, gan arī Igaunijas valsts pastāvēšana. Igauņu un latviešu karaspēka uzvara pret Baltijas landesvēru un vācu Dzelzs divīziju Cēsu kaujās būtiski ietekmēja starptautisko situāciju Eiropā.
Cēsu kauju piekšvakarā no Cēsu un Valmieras jauniešiem tika izveidota Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kura ņēma dalību visās turpmākajās pulka kaujās.
No ienaidniekiem atbrīvotajā Vidzemē faktiskā Latvijas Pagaidu valdības varas realizētāja bija Ziemeļlatvijas civilpārvalse Dzērbenē dzimušā inženiera Markusa Gailīša vadībā. Pēc Cēsu kaujām civilpārvalde izvietojās Cēsu Jaunajā pilī. Cēsu kauju uzvaras rezultātā Liepājā no kuģa „Saratov” gūsta varēja atgriezties Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Rīgā darbu atjaunoja parlaments – Tautas padome.
1919. gada oktobrī, kad Rīgu no jauna apdraudēja ienaidnieks – Bermonta- Avalova komandētā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija, kurā ietilpa arī Kurzemē un Zemgalē palikušās vācu karaspēka daļas, Latvijas pagaidu valdība nolēma evakuēties no Rīgas. Par Latvijas pagaidu galvaspilsētu tika izraudzītas Cēsis. Uz Cēsīm evakuējās lielākā daļa ministriju, Cēsīs notika arī Tautas padomes sēde. Daudzi cēsnieki piedalījās tieši bruņotajā cīņā pret Bermontu. Izstādi noslēdz Miķeļa Rozentāla lielformāta glezna „Cīņa ar Bermontu”, kura ir īpaša stāsta vērta, jo Otrā pasaules kara laikā Cēsīs to caururbusi Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumā nomestas bumbas šķemba.

Izstāde veidota galvenokārt uz Cēsu Vēstures un mākslas muzeja un Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālu bāzes. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs pateicas Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkņiem un pedagogiem Ivetai Lapiņai, Gunai Rācenei, Iritai Mergai un projektu vadītājai Elīnai Eglītei par atbalstu un līdzdalību izstādes veidošanā.
Izstādi papildinās daudzveidīgu tematisku pasākumu programma.
    
Izstādes zinātniskās koncepcijas autors Dr. hist. Tālis Pumpuriņš.
Izstādes mākslinieciskā projekta autori: Ritums Ivanovs, Krists Zankovskis, Mārtiņš Blanks, Tribe.



ALEKSANDRA VASIĻJEVA VĒSTURISKO TĒRPU KOLEKCIJA
“SKATUVE UN TĒRPS”


Pirmo reizi Latvijā – skatuves tērpu vēsturei veltīta izstāde

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā no 20. jūnija līdz 30. septembrim ir apskatāma unikāla, speciāli Cēsu muzejam veidota izstāde “Skatuve un tērps” no pasaulslavenā modes mākslinieka un modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva vēsturisko tērpu kolekcijas.

Izstāde ir veltīta skatuves kostīmu un tērpu vēsturei un skar visus teātra mākslas veidus – dramatisko teātri, operu, baletu un mūziklu. Izstādē apskatāmie tērpi skatītājiem stāsta par teātra kostīma stilistisko un estētisko izaugsmi 19. un 20. gs.

Īpašs izstādes lepnums ir romantisma laika 19.gs. pirmās puses un 19. gs. vidus baleta un operas uzvedumu vēsturiskie tērpi. Unikāla ir Sergeja Djagiļeva t.s. “Krievu sezonas” radītie  tērpi, kas veidoti pēc Ļeva Baksta, Nikolaja Rēriha un Natālijas Gončarovas skicēm. Starp tiem izstādē būs tērpi, kas saistīti ar mākslinieku radošo darbību uz pasaules skatuvēm – piemēram, “pačka” ( balerīnas svārki) no baleta “Apburtā princese”, kā arī Rūdolfa Nurijeva iestudējuma skatuves tērpi izcilajiem māksliniekiem Gaļinai un Valērijam Panoviem.

Īpašas izstādes pērles ir latviešu teātra un kino dīvas Dailes teātra aktrises Vijas Artmanes Lēdijas lomas tērps no izrādes “Karalis un viņa ģērbējs” un izcilās dejotājas no Šanhajas Larisas Andersones skatuves tērpi. Bez tērpiem izstādē izvietoti būs arī daudzveidīgie aksesuāri – kārbiņas ar grimu, teātra, baleta programmas, fotogrāfijas no izrādēm, kā arī nepieciešamie aksesuāri skatītājam – lornetes, vēdekļi, cimdi un teātra skices.

Atšķirībā no modernajiem tērpiem un kostīmiem skatuves tērpus saglabāt ir ļoti sarežgīti. Izrādes bieži uz skatuves ir desmitiem gadu un aktieri no sezonas uz sezonu spēlē vienā un tajā pašā tērpā.  Tā kā darbs uz skatuves prasa lielu fizisko slodzi, teātra kostīms tiek pakļauts daudziem iznīcinošiem faktoriem. Vispirms tie ir cilvēka sviedri, kas ‘’izēd ‘’krāsu un audumu. Ne mazāku kaitējumu kostīmam dod aktiera grimma pēdas, bet atbrīvoties no tiem ir praktiski neiespējami. Vēl viens pārbaudījums – prožektoru gaisma, zem kuriem kostīms izdeg un kļūst nederīgs. Tādēļ milzīgs skaits pagājušo laiku teātra kostīmu pārvērtušies lupatu strēmelēs un nav saglabājušies līdz mūsdienām. Tērpus norakstīja, dedzināja, pāršuva un iznīcināja kā nederīgus. Šodien ir liela veiksme izsolēs vai antikvariātos atrast veselu un saglabājušos teātra kostīmu, piemēram, no 19. gs.

Pārmaiņas, kas notikušas 21. gs. teātrī, praktiski izmainījuši skatuves vēsturiskos tērpus. Agrāk mākslinieka – scenogrāfa pamatuzdevums bija skrupuloza vēsturiskā tērpa rekonstrukcija. Moljēra lugas spēlēja atbilstošā laika tērpu rekonstrukcijās. Šekspīra lugas –aktieri izpildīja Renesanses laika tērpos, bet Čehova personāži uz skatuves dzīvoja 19. gs.un 20. gs sākuma tērpos. Šodien tas viss ir stipri mainījies. Modernisms daudz ir pārmainījis un mūsdienu teātra tērpiem nav nekāda sakara ar to tērpu, kad bija uzrakstīta tā vai cita luga.  Tomēr kāds kādreiz kolekcionēs arī šos kostīmus un, iespējams, izrāde “Skatuve un tērps”  radīs interesi par šo tēmu Latvijā.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejs izsaka īpašu pateicību izstādes sponsoriem un atbalstītājiem –
t/c “Valleta”, RadioTev, Radio Skonto, Vidzemes reģionālajai televīzijai Re:Tv un Cēsu novada pašvaldībai.

Ieejas maksa izstādē:
5,00 EUR pieaugušajiem, 4,00 EUR skolēniem, studentiem, pensionāriem un Cēsu Drauga kartes īpašniekiem

Pērkot ieejas biļeti uz Pils kompleksu, ieejas maksa izstādē: 3,00 EUR pieaugušajiem un 2,00 EUR skolēniem studentiem, pensionāriem un Cēsu drauga kartes īpašniekiem





PĒTERA KORSAKA JUBILEJAS FOTOIZSTĀDE
"PERSONĪBAS MANĀ DZĪVES CEĻĀ"


Fotogrāfs un fotovēsturnieks Pēteris Korsaks savu jubileju svin ar
fotoizstādes “Personības manā dzīves ceļā” atklāšanu
piektdien, 18. maijā plkst. 16.00 Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī.

Izstādes atklāšana ievada Starptautiskās muzeju dienas pasākumus Cēsīs!


Autors fotoizstādi velta saviem laika biedriem ar kuriem ir bijusi kāda sadarbība vai vienreizēja un neaizmirstama tikšanās. Tie ir dokumentāli stāsti par  cilvēkiem, kas ar savu radošo darbu ir labi pazīstami Latvijā un aiz tās robežām - Andrejs Eglītis, Jānis Stradiņš, Gunārs Birkerts, Broņislava Martuževa, Vaira Vīķe-Freiberga, Indulis Ranka, Valentīna Lasmane-Doroņina un vēl daudzi citi Latvijas kultūrā pazīstami cilvēki. Fotogrāfijās arī dzejniece Elza Ķezbere, kura no Ņujorkas Latvijā ieradās pirmo un vienīgo reizi, lai tiktos ar vīru, kurš kā latviešu virsnieks tika deportēts no Litenes, Sibīrijā izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Pēteris Korsaks fotomirklī fiksējis abu atkal sastapšanos pēc 50 gadiem. Tādu stāstu ir daudz. Par šo un citiem izstādes atklāšanas pasākumā stāstīs izstādes autors.



Pēteris Korsaks ir viens no Latvijas fotogrāfijas muzeja izveidotājiem, kurš no sava pusgadsimta ilgā darba mūža, 40 gadus veltījis latviešu fotogrāfijas vēstures izpētei, turpinot to darīt arī šobrīd. Pētera Korsaka devums latviešu fotomākslā pat grūti apjaušams. Viņš ir līdzautors līdz šim vienīgajai Latvijas fotomākslai veltītajai grāmatai Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas (1985). Viņa nopelnu pūrā ir fotogrāfijas pamatlicēja Mārtiņa Buclera “izcelšana” no aizmirstības, izstāde ar unikāliem materiāliem par cēsinieku, kara reportieri Jāni Džonu Doredu un vēl daudzi nezināmi fakti Latvijas fotogrāfijas vēsturē. Šobrīd autors pievērsies tēmai par represijās cietušajiem fotogrāfiem un kara reportieriem. Daudzu gadu garumā Korsaks pētījis pasaulē mazākās fotokameras VEF MINOX vēsturi, sameklējis izgudrotāju Valteru Capu. Viņa fotoportrets arī būs skatāms šajā izstādē.

Pēterim Korsakam nekad nav bijis vienaldzīgs savas dzimtas un tautas liktenis kopumā. Izstādes laikā apmeklētājiem būs iespēja noskatīties arī videofilmu "Jel balsi paceliet, kas dzīvi palikuši" par fotomākslinieka dzimtu un tās traģiskajām likteņgaitām.

Pēteris Korsaks ir Kultūras fonda Spīdolas fonda pirmais stipendiāts Latvijā (1988), Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Taču kā visdārgākais apbalvojums ir un paliek tautas mīlestība, ko viņš ar savu pašaizliedzīgo mūža darbu godam nopelnījis.

Izstāde

Kad pasaule pārvēršas pasakā…
Ērika Zvirbuļa fotogrāfijas 

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
15. decembrī plkst. 16.00
tiks atklāta Ērika Zvirbuļa fotogrāfiju izstāde
“Kad pasaule pārvēršas pasakā…”.

Izstādē apskatāmos darbus vieno dabas pasakainais skaistums
ziemā Vidzemes ainavā.

 

Izstādē pārsvarā ir aplūkojamas melnbaltās fotogrāfijas, kuru elegance un šarms tik ļoti piestāv ziemas ainavai ar sarmotiem kokiem, zāles un smilgu stiebru siluetiem.

Fotogrāfs Ēriks Zvirbulis ir dzimis cēsinieks, dzīvo vectēva celtajā mājā un Cēsīs šobrīd ir pazīstams kā kalendāru izdevējs un fotokluba “Cēsis” aktīvs dalībnieks.

Ēriks Zvirbulis ar fotografēšanu aizrāvies jau no pamatskolas gadiem, mācoties Cēsu 2. astoņgadīgajā skolā un Zosēnos, kad pirmais fotoaparāts bija paša iegādātais padomju laika “Smena”. Vēlāk, mācoties Murjāņu sporta skolā, ar lielu aizrautību un dažādiem eksperimentiem tapušas pirmās krāsainās fotogrāfijas skolas fotolaboratorijā. Bet pieredze un tā īpašā fotografēšanas gudrība un izjūta nāca vēlāk, strādājot apgāda “Jāņa sēta” tipogrāfijā, vēlāk izdevniecībā, kur prasības pēc kvalitatīvām bildēm bija ļoti augstas.

Par savu ceļu fotogrāfijā Ēriks Zvirbulis stāsta: “Pētīju labāko meistaru bildes un mācījos kompozīciju un citas gudrības. Nesen bija izdoti albumi “Gauja”, “Daugava”, “Dzintarkrasts”. Regulāri Gētes institūta bibliotēkā ņēmu “Foto Magazin” žurnālus ar pasaules labāko fotogrāfu bildēm un mācījos fotografēt.” Kopš 2000. gada Ēriks Zvirbulis strādā paša dibinātajā uzņēmumā “Apgāds Vidzeme”, katru gadu izdodot vismaz desmit dažādus kalendārus ar paša fotogrāfijām un māksliniecisko noformējumu.

“Zilas debesis, žilbinošs sniegs, kontrasti un tā ir mūzika dvēselei. Sniegs, saule un sarma, baltās un pelēkās, mirdzošās un reizēm dūmakainās krāsas ziemā iedvesmo”, tā par savām izjūtām fotografējot ziemu saka Ēriks Zvirbulis. Kaut arī Ērikam vairāk patīk tieši krāsainās fotogrāfijas, šajā izstādē to īpašo sajūtu fotogrāfs ir atradis melnbaltajā fotogrāfijā. Tā uzrunā ar visu sirdi un dvēseli.

Izstāde atvērta Jaunās pils semināru zālē no 15. decembra.

IZSTĀDE
KAULIŅI IR MESTI…
GALDA SPĒLES LATVIJĀ UN PASAULĒ 19. – 20. GS.


Izstādes atklāšana Cēsu Vēstures un mākslas muzejā
Jaunās pils Izstāžu zālē 8. decembrī plkst. 15.00


Izstāde veidota tā, lai radītu jaukas atmiņas, patīkamas emocijas par pavadīto laiku kopā ar tēti un mammu, brāļiem un māsām vai draugiem, spēlējot galda spēles. Ieinteresēt bērnus spēlēt galda spēles, kas izklaidē, dod barību prātam, iededz kaislības, dod iespēju realizēt savstarpējo komunikāciju un sacensības garu.

Galda spēļu vēsture aizved mūs senajās Austrumu civilizācijās un Eiropas sākotnē vēl daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras. Tajā laikā radītās galda spēles cauri viduslaikiem  nonākušas līdz mūsu dienām. Vēlāk radās jaunas spēles un paplašinājās spēļu tematika, sekojot līdzi zinātnes, tehnikas, literatūras jaunumiem.
Spēles noteikumos un tēmās atspoguļojas cilvēka priekšstati par pasauli. Spēles piederumi ir piesātināti ar daudzu gadsimtu gaitā radušos kultūru simboliku: spēles galdiņš kalpoja kā dzīves ceļa alegorija, metamie kauliņi – likteņa zīmes, figūras veidotas cilvēka silueta, vēlāk mašīnu siluetu veidā.

Galda spēlēs attēlota gan pasaules ģeogrāfija, gan politiskā situācija. Spēļu laukumos atdzīvojas pazīstami pasaku un stāstu varoņi. Populāras lauka spēles, piemēram, ķegļi, krokets, biljards, hokejs, basketbols pārveidotas galda spēlēs. Izveidota jauna galda spēle telpās – novuss. Galda spēļu daudznozīmība iziet ārpus sadzīves un pāriet sociālajā, garīgajā un mākslas kultūrā. Tām pievēršas pedagoģijas zinātne.

Izstādē var iepazīt dažādus spēļu veidus – dzirnavas, “zosu” jeb staigājamās spēles, loto, šahu, domino, dambreti, cirku, puzles, aplenkuma spēles. Īpaši akcentētas spēles, kas izdotas Latvijā. Liels pārsteigums ir Latvijā nopietna uzņēmuma – P. Mantnieka Kartogrāfijas institūta izdotās spēles 20. gs. 30. gados. Pirmo reizi vienkopus skatāmas rūpnīcas “Straume” izdotās galda spēles.

Spēlēšanās tradīcijas atspoguļojas parādot atsevišķu ģimeņu galda spēles. Sevišķi spilgti galda spēles kā kultūras fenomens ar ideoloģijas pieskaņu redzams Otrā pasaules kara laikā izdotajās spēlēs un komunistiskā režīma cenzētajās spēlēs. Bet visam pāri vēlme sacensties, kas rada aizrautību ikvienā spēlē.

Izstāde atvērta no 8. decembra Jaunās pils Izstāžu zālē 4. stāvā.




IZSTĀDE
“FOTOGRĀFS JĀNIS GODIŅŠ UN VIŅA GLEZNU KOLEKCIJA”


Izstāde ir viena no divām šī gada izstādēm ciklā “Cēsnieki Latvijas valstij”.
Izstādes atklāšana Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunās pils
semināru zālē 1. novembrī plkst. 16.00


Cēsinieki Jāni Godiņu pazīst kā fotogrāfu, kultūras un mākslas vērtību lietpratēju, grāmatu un mākslas darbu kolekcionāru un veiksmīgu makšķernieku. Viņš dzimis 1934. gada 25. aprīlī Gatartas pagasta Kalna Viļumos, mācījies Drustu pamatskolā, bet 1949.gadā izvests uz Sibīriju, no kurienes agriezies 1957.gadā un apmeties uz dzīvi Raunā. No 1961.gada Jānis Godiņš dzīvo Cēsīs. Viņš 20 gadus strādāja Cēsu Sadzīves pakalpojumu kombinātā par fotogrāfu, darbojās fotoklubā “Cēsis” un ar panākumiem piedalījās mākslas foto izstādēs. Jāņa Godiņa fotogrāfijas ir publicētas Latvijas un Cēsu presē, Cēsu Tautas teātra programmās un izstāžu katalogos.

Jāni Godiņu cienām un godājam. Viņu pazīst vairums to cēsnieku, kuru vērtību skalas augšgalā liekamas kultūrvēsturiskās vērtības.
Jāņa Godiņa mūža devumu vislabāk raksturo viņa paša vārdi:” ….. esmu centies būt noderīgs savai tautai, Dzimtenei un pilsētai”.


Izstāde apskatāma no 1. novembra līdz 1. decembrim





TĒLNIECES ĒVĪ UPENIECES DARBU IZSTĀDE

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Cēsu Jaunajā pilī
tēlnieces Ēvī Upenieces izstādes atklāšana
17. septembrī plkst. 13.00


“Lai darbs uzrunātu, tajā jāieliek mīlestība”, saka tēlniece. Ēvī Upenieces tēlniecība uzrunā ar harmonisku formu un tai piemītošo emocionalitāti, darbi ir lakoniski un vienlaikus valdzinoši. Tēlnieces bronzā, granītā un marmorā radītie darbi ir maiguma un stipra gara caurstrāvoti. Formas prieks un juveliera cienīga darbā izslīpēta perfekcija raksturīga mākslinieces mazo formu darbiem. 
Izstādē Cēsīs būs apskatāms jaunākais  mākslinieces  radītais darbs “ Melānija”

Vecmeistare Ēvī Upeniece dzimusi 1925. gadā. Ar radošu sparu apveltītā latviešu tēlniece savos darbos   atspoguļo dažādu laikmetu tradīcijas  un pieredzi. 1952. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, mācījusies pie latviešu tēlniecības klasiķiem Teodora Zaļkalna, Emīla Meldera un Kārļa Zemdegas. Sarīkojusi vairāk kā 20 personālizstādes. Tēlnieces darbi atrodas vairākos muzejos un galerijās pasaulē.

 “Ēvī ir iepazinusi vislielāko ciešanu sāpi, apbrīnojama ir viņas izturība – to svētījis Darbs, Daba un Dievs”. /Džemma Skulme/

Izstāde ir apskatāma no 17. septembra līdz 15. oktobrim



VALDA SVIĶA FOTOIZSTĀDE
“CĒSIS TOREIZ UN TAGAD”


Ceturtdien, 20. jūlijā, plkst.16.00 Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Cēsu Jaunajā Pilī atklās fotogrāfa un Cēsu novada pašvaldības policijas priekšnieka Valda Sviķa foto izstādi “Cēsis toreiz un tagad”.

Foto izstāde būs kā aizsākums nedēļas nogalē plānotajiem pilsētas svētkiem un ir autora dāvana savai pilsētai 811 gadu jubilejā. Valdis Sviķis, kurš ikdienā strādā Cēsu novada pašvaldības policijā jau vairākus gadus aizraujas ar fotomākslu, ir ilggadīgs atjaunotā fotokluba “Cēsis” biedrs un savas dzimtās pilsētas patriots. Mīlestība pret dzimto pilsētu ir fiksēta brīnišķīgi skaistās un izjustās ainavās, pilsētas skatos, parādot Cēsu vēsturisko šarmu un majestātiskumu. Īpaša vieta izstādē ir atvēlēta fotoprojektam, kurš tapis sadarbībā ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeju – fotokolāžas, kuras veidotas apvienojot vēsturisko fotogrāfiju ar mūsdienu pilsētas skatu foto – apmeklētājiem uzburot ainu, kā mums ikdienā tik pierastās ielas, ēkas izskatījušās simts un vairāk gadu tālā pagātnē.

Būsiet mīļi gaidīti izstādes atklāšanā un visu izstādes darbības laiku līdz 20.augustam, lai kopā iegrimtu fotomākslas pasaulē – Cēsīs toreiz un tagad.



IZSTĀDE “KURZEMES ALBUMS”  CĒSU JAUNAJĀ PILĪ

Izstādes atklāšana Cēsu Jaunās pils semināru zālē 8. jūnijā plkst.16.00
Izstādes atklāšanā piedalīsies mākslas zinātniece Edvarda Šmite.


„Kurzemes albums” ir izpētes laikā tapis apzīmējums 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta pirmās puses attēlu kolekcijai, kopskaitā 90 zīmējumiem, siluetgriezumiem un fotogrāfijai. Attēli reiz piederējuši Kurzemē mitušajai Groškes – Ekses – Kleinu –dzimtai vairākās paaudzēs, un ir saglabājušies cauri gadsimtiem. Šobrīd tā ir unikāla liecība par piemiņas albumu tradīcijas transformāciju 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē.

Senāko zīmējumu autori ir tādi savā laikā atzīti mākslinieki kā vācu klasicisma nozīmīgākais tēlnieks Johans Gotfrīds Šadovs (Johann Gottfried Schadow, 1764–1850), gleznotājs Gotlībs Šifners (Gottlieb Schiffner, 1755–1795), gleznotājs un Berlīnes Mākslas akadēmijas loceklis Johans Gotlobs Zamuēls Rēzels (Johann Gottlob Samuel Rösel, 1768/1769–1843). Zīmējumos portretētas vairākas nozīmīgas personības, starp kurām ir gleznotājs, Diseldorfas Mākslas akadēmijas direktors Frīdrihs Vilhelms Šadovs (Friedrich Wilhelm Schadow, arī von Schadow-Godenhausen, 1788–1862) un baltvācu dzejniece un rakstniece Elīza fon der Reke (Elisabeth Charlotte Constanzia von der Recke, 1754–1833).

Tomēr lielākā daļa zīmējumu autoru ir Tukuma ķirurga un pirmās aptiekas dibinātāja Johana Gotloba Groškes (Johann Gottlob Groschke, 1714–1777) un viņa dzīvesbiedres Sofijas Gertrūdes Gercas (Sophie Gertrude Görtz, ?–1797) pēcnācēji un ģimenes locekļi, kas saistīti ar namu Tukumā, Brīvības laukumā 21, kur tagad atrodas Tukuma muzeja Mākslas galerija „Durvis”.

Tukumā tēva celtajā namā dzimis vēlākais Jelgavas Pētera akadēmijas profesors un hercoga Pētera ārsts Johans Gotlībs Groške (1760–1828), kas kopā ar māsu Sofiju Gerdrutu Eksi (Sophia Gerdrutha Exe, 1765–1828) pēc vecāku nāves mantoja māju ar aptieku. J. G. Groškes zīmējums iekļauts „Kurzemes albumā”. Ekses bērnu mājskolotājs Johans Frīdrihs Rozenbergers (Johann Friedrich Rosenberger, 1777–1856) šeit salaulājās ar savu kādreizējo skolnieci Katarīnu Henrieti Šarloti Eksi (Catharina Heinriette Charlotta Exe, 1792–1827). Abu dēls Frīdrihs Vilhelms Osvalds (Friedrich Wilhelm Oswald Rosenberger, arī Rosenberg, 1819–?) 13 gadu vecumā radīja akvareli „Tukuma tirgus laukums 1832. gada augustā”, kas šobrīd ir senākais zināmais Tukuma pilsētas centra attēls. Šis akvarelis, kurā attēlots arī Groškes nams, papildina izstādi „Kurzemes albums”.

Daudzi „Kurzemes albuma” zīmējumi tapuši kā dzimtas sieviešu – amatiermākslinieču – un viņu paziņu loka veidotas interpretācijas iepriekš reproducētiem attēliem, atspoguļojot 19. gadsimtā populāro kopēšanas praksi. Tajos izvēlētie motīvi saistāmi ar bīdermeiera laikmetam raksturīgo grāmatu grafiku un interesi par mājas dzīvi, palīdzot atklāt arī zīmējumu radītāju – 19. gadsimta sieviešu – domu un jūtu pasauli.

„Kurzemes albums” izceļ ikdienišķo un šķietami necilo, amatierisko attēlu potenciālu kultūras studijās un, pateicoties to unikālajai spējai sniegt ieskatu cita laikmeta ikdienas dzīvē, šobrīd ir Zuzānu ģimenes kolekcijas lepnums. Izstādē Cēsu pilī skatāma daļa no „Kurzemes albuma” attēliem, Johana Frīdriha Rozenbergera zīmējums „Tukuma tirgus laukums 1832. gada augustā” no Tukuma muzeja kolekcijas, kā arī piemiņas albumi no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Retumu nodaļas kolekcijas.

Izstādi papildina izdevniecības „Neputns” grāmata „Kurzemes albums. Laikmeta portrets 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta pirmās puses piemiņas albuma attēlos”. Tajā reproducēti visi 90 „Kurzemes albuma” attēli un līdz šim atrastie attēlu inspirāciju pirmavoti, kā arī Edvardas Šmites, Aijas Taimiņas, Denisa Hanova, Paula Daijas un Baibas Vanagas teksti gan par Groškes – Ekses – Kleinu dzimtu, gan 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta ikdienu Baltijas teritorijā.

Zuzānu kolekcijas izstādes „Kurzemes albums” kuratore un grāmatas sastādītāja: Līga Lindenbauma.

Izstāde apskatāma līdz 16. jūlijam.




MODES VĒSTURNIEKA ALEKSANDRA VASIĻJEVA
TĒRPU KOLEKCIJAS IZSTĀDE
“19. GADSIMTA MODE”


No 12. maija Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
apskatāma
pasaules slavenā modes vēsturnieka un kolekcionāra
Aleksandra Vasiļjevatērpu kolekcijas izstāde “19. gadsimta mode”.


Modes vēsturnieka, kolekcionāra  Aleksandra Vasiļjeva, izstāde ir liels notikums un pagodinājums jebkurai pilsētai, kurā tā tiek izstādīta, bet Cēsu izstādi vēl īpašāku padarīs tas, ka pasaules pirmizrādi piedzīvos, līdz šim neeksponēti ampīra stila tērpi (19. gs.sākums), kuru eksponēšana prasa īpašus apstākļus. Tādējādi muzeja apmeklētājiem  dota iespēja aplūkot unikālus, līdz šim vēl neeksponētus eksemplārus.

Kolekcijas izstāde ir retrospektīva, parādot dažādus 19. gs. stilus – no ampīra, klasicisma un viktoriānisma līdz jūgendstilam. Kopumā izstādē  izstādīti 60 autentiski vēsturiskie tērpi – vīriešu kostīmi, sieviešu kostīmi un kleitas –, un plaša 280 modes aksesuāru kolekcija. Izstāde būs papildināta ar vēsturisko informāciju trīs valodās.

Aleksandrs Vasiļjevs ir pasaulslavens modes vēsturnieks, kura kolekcijas izstādes vienmēr piesaista plašu sabiedrības un mediju interesi un kura vārds kalpo kā garants kvalitatīvam modes vēstures izstādes saturam un interpretācijai.

19.gadsimts ir laiks, kad modē bija koraļļu rotaslietas, pērlīšu izšuvumi, izstrādājumi no perlamutra un bruņurupuču kaula, laiks, kad apģērbu modē tiek ieviestas tendences, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām – baltais līgavas tērps, modes žurnāli u.c. Cēsu Jaunās pils interjera ekspozīcija pēc muzeja rekonstrukcijas veidota elegantā 19.gadsimta bīdermeiera stila interjera apdarē, līdz ar to vēsturisko 19. gs. tērpu kolekcijas izstāde lieliski papildina un harmoniski iekļaujas Pils kopējā tēlā.
Izstādes autors Aleksandrs Vasiljevs ir 1958. gadā dzimis krievu un franču modes vēsturnieks, mākslinieks un kolekcionārs. Viņš ir vairāku grāmatu autors un apbalvojumu ieguvējs par neatsveramu devumu pasaules modes vēsturē.

Izstāde atvērta no 12. maija līdz 30. oktobrim.

Ieejas maksa izstādē:
3,00 EUR pieaugušajiem
2,00 EUR skolēniem, studentiem, pensionāriem, Cēsu drauga kartes īpašniekiem





PILS VIRTUVES EKSPOZĪCIJA CĒSU JAUNAJĀ PILĪ

No 10. maijā Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
atvērta pils muižas virtuves ekspozīcija


 Cēsu Jaunajā pilī atklās pils muižas virtuves ekspozīciju, kura iekļausies kopējā vēstures un interjeru ekspozīcijas apskates programmā, apmeklētājiem piedāvājot autentiskajā vidē un telpā iepazīties ar muižas ikdienu un sadzīvi.



Pils muižas virtuves ekspozīcija Jaunās pils vēsturiskajā 18. gs. beigu un 19. gs. virtuves telpā iepazīstinās muzeja apmeklētājus ar pils virtuves interjeru, telpas vēsturi, tās arhitektoniski māksliniecisko izpēti un vienlaicīgi kalpos kā programmu un pasākumu norises vieta ar muižas ikdienas dzīvi saistīto programmu nodrošināšanai. Plānots, ka telpa muzeja apmeklētājam kalpos arī kā zināma atpūtas vieta pēc Jaunās pils daudzveidīgo ekspozīcijas zāļu apskates, kurā varēs pašķirstīt arī kādu muižas laika pavāru grāmatu vai vienkārši patīkami pavadīt laiku un atpūsties pils telpās.
Pils virtuvē Cēsu muzeja speciālisti ienesīs garšu, smaržu, krāsu, palīdzot apmeklētājiem labāk iejusties muižas virtuves atmosfērā.

Pils virtuves ekspozīcijas iekārtošu atbalsta Latvijas Valsts kultūrkapitāla fonds.


Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
MĀKSLINIECES INĀRAS LIEPAS PERSONĀLIZSTĀDE
“IEDVESMAS VALSIS”


Izstādes atklāšana Cēsu Jaunās pils konferenču zālē
8. martā plkst. 16.00


Izstāde ”Iedvesmas valsis„ ir veltīta izcilā latviešu komponista Emīla Dārziņa skaņdarbam „Melanholiskais valsis” un tā tika veidota 2015. gadā, atsaucoties uz Pleskavas vēstures un mākslas muzeja un Latvijas konsulāta  Pleskavā  ielūguma.

Izstāde guva ļoti lielus panākumus, jo apmeklētājus  emocionāli  saviļņoja ne tikai izcilais  Emīla Dārziņa skaņdarbs, bet arī Latvijas mākslinieku  profesionāli augstvērtīga ekspozīcija, kurā skatāmas skulptūrlelles no Acrylic One materiāla  un lielformāta drukas darbi ar 30 gadu seno pastkaršu attēliem. Speciāli darbiem tika izgatavots arī profesionāls izstāžu aprīkojums .
Izstāde ir iepriecinājusi simtiem apmeklētāju gan Aizputes tūrisma un mūžizglītības centrā ,kā arī daļēji tika eksponēta Eiropas profesionālās leļļu mākslas festivāla 2016 izstādē Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.

Gundega Cēbere: ”Ikvienas  tautas mākslai  un kultūrai ir skaista vēsture un cauri gadu simtiem un tūkstošiem tā dod piederības sajūtu savai nācijai un likteņiem. Leļļu mākslas devums pasaules kultūras mantojumā ir tik ietilpīgs, ka nav nepieciešams to plaši apjūsmot-lelles rodas dzīvē, kuru dzīvojam un katrā laikmetā un pasaules vietā to radīšana ietekmējusies no kultūras, klimata un ģeogrāfiskiem aspektiem, kas raksturīgi reģionam.”

Laipni aicināti uz izstādi – tā neatstās vienaldzīgu neviena vecuma apmeklētāju!

Izstādes līdzautors Uldis Liepa
Izstāde atvērta no 8. marta līdz 15. maijam


Lukas Berti (Itālija) fotoizstāde “Cilvēks un daba Latvijā”

Izstāde atvērta Jaunās pils semināru zālē
no 3. februāra līdz 1. martam


Cēsu Vēstures un mākslas muzejs saviem apmeklētājiem piedāvā novērtēt Latvijas kultūru un tās saknes ārzemnieka skatījumā.  Izstādē “Cilvēks un daba Latvijā” būs iespējams apskatīt četru vēsturisko Latvijas novadu melnbaltās fotogrāfijas, kuras uzņēmis itāļu fotogrāfs Luka Berti.

“Modernās sabiedrības dzīvesveida un vajadzību izmaiņu dēļ, lauku sabiedrība piedzīvo nopietnu izdzīvošanas krīzi – populācijas novecošanās, bezdarbs, jauniešu emigrācija, vietējās identitātes zaudēšana. Dramatiskā zemes pamešana un pārcelšanās uz pilsētām ir radījusi lūzuma punktu Cilvēka un Dabas harmoniskajās attiecībās,” stāsta mākslinieks. “Man, kā profesionālam dokumentālajam fotogrāfam, dokumentēt mūsdienu lauku sabiedrības dzīvi un tās stāvokli ir svarīgs uzdevums. “Cilvēks un daba Latvijā” ir daļa no lielākā projekta, kura mērķis ir dokumentēt 21.gadsimta lauku kultūru Skandināvijas, Baltijas un Austrumeiropas valstīs.  Izstādes “Cilvēks un daba Latvijā” nolūks ir atklāt un saglabāt fotogrāfiju formātā Latvijas ainavu daili un to, kas šodien atlicis no Latvijas lauku kultūras.
Fotogrāfs kā galvenos objektus fotogrāfijās attēlojis senus ciematus ar tradicionālajām koka mājām, vecas baznīcas un zemnieku saimniecības. Autors skaidro, ka “gadsimtiem ilgi tie iemiesojuši valstij raksturīgo fizisko aspektu un sociālo dzīvi, simbolizējot Latvijas cilvēka un dabas harmoniskās attiecības. Tuvas attiecības, kurās abas puses viena otru ietekmē.” Projekts izstrādāts sadarbībā ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.
Luka Berti dzimis 1978.gadā, Florencē, Itālijā. Dzīvo un strādā Kopenhāgenā, Dānijā. Savos fotoprojektos viņš sadarbojas ar valsts un reģionālās nozīmes kultūras vēstures muzejiem Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā un Igaunijā.
Fotogrāfs vēlas izteikt savu pateicību Vitai Dreijerei, Vivitai Ločmelei, Mārcim Ločmelim un viņu ģimenei, Andrim Kokam, Unai Sedleniecei, Raimondam Tigulam, Zanei Zālītei, Ievai Zilverei, Salacgrīvas muzejam, Mairai Dudarevai, Latvijas Fotogrāfijas muzejam, Kuldīgas muzejam, Kristai Jansonei, Līgai Gailei, Gunai Millersonei, Talsu muzejam.



Izstāde, veltīta Cēsu 810 gadei
"KRĀSĀS IZTEIKTS LAIKS. MĀKSLA UN MĀKSLINIEKI CĒSĪS"


Izstāde atvērta Jaunās pils Bēniņu izstāžu zālē līdz 2017. gada 16. aprīlim

Māksla un mākslinieki veido nozīmīgu pilsētas identitātes daļu, iekrāso tās smalkāko būtību – dvēseli. Cēsu novada mākslas dzīve un mākslinieki vienmēr atradušies Latvijas mākslas dzīves uzmanības centrā,  ar savu veikumu veidojot būtisku Latvijas mākslas vēstures niansi. To bagātina ne vien atsevišķu izcilu mākslinieku darbība, bet arī tie no novada nākušie mākslas censoņi, kuru daiļrade dažādu apstākļu dēļ risinājusies pieticīgos apstākļos un ievirzījusies ne tik plašas atpazīstamības gultnē. Pie tam mākslinieks, kurš darbojas vienā konkrētā novadā, visvairāk spēj ielūkoties savas dzīvesvietas specifikā un dziļāk saprast novadnieku vēlmes un ikdienas rūpes.
Cēsu mākslas dzīve vienmēr ir bijusi bagāta ar izcilām personībām un notikumiem. Tieši Cēsīs 1920.gadā pirmais latviešu profesionālais keramiķis Augusts Julla nodibināja Cēsu Valsts amatniecības skolu, par pasniedzējiem skolas mākslas nodaļā uzaicinot Kārli Brencēnu un Kārli Baltgaili. Laikā no 1920. – 1922. gadam pie viņiem savu māksliniecisko izglītību sāka vēlāk pazīstamie mākslinieki – Arturs Dronis, Jānis Rozenbergs, Voldemārs Valdmanis, Vilis Vasariņš, Arnolds Vilkins un citi. Vienpadsmit gadus vēlāk, būdami vēl akadēmijas studenti, viņi sarīkoja pirmo izstādi dzimtajā pilsētā. Pirmo reizi skaļi piesakot ideju par no Cēsu novada nākušo mākslinieku turpmāko sadarbību un kopīgiem mērķiem, kas visai veiksmīgi tiek realizēta joprojām.

Artura Droņa un Roberta Sniķera organizētajās izstādēs piedalījušies gandrīz piecdesmit mākslinieki ar vairāk kā divsimt darbiem. No izstādēm iepirktie darbi ir būtiski veidojuši Cēsu muzeja sākotnējo mākslas darbu krājumu.
Par vietējā Cēsu teātra izrāžu iekārtotāju un dažādu sarīkojumu dekoratoru aktīvi darbojās Jānis Rozenbergs. Šajā pašā laikā, pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas, savas tēlnieka darbnīcas iekārtošanu ”Siļķēs” uzsāk Kārlis Jansons. Top pirmie monumentālās tēlniecības darbi. 1942.gadā mākslas salonu Cēsis atver Erna Berkholce un rīko izstādes arī vācu okupācijas laikā.

Pēc Otrā pasaules kara Cēsīs atgriežas Kārlis Baltgailis. Viņa radošā un pedagoģiskā darbība kļūst par svarīgāko pilsētas mākslas dzīves faktoru, kas vainagojas ar 1956. gadā sarīkoto pirmo Cēsu novada mākslinieku izstādi.
Šie un daudzi citi notikumi, izcilās personības, mākslas saloni – košās krāsas Cēsu pilsētas mākslas paletē, būs atainoti pilsētas 810 gades jubilejai veltītajā izstādē. Izstādes veidošanā kopā ar Cēsu muzeja kolektīva radošo autoru komandu Daci Tabūni, Natu Livonsku un Daini Andersonu, darbojas arī Latvijas mākslas akadēmijas studente Beatrise Dzērve, kura ir mākslas izstādes scenogrāfijas autore. Kā izstādes konsultanti pieaicināti mākslas zinātnieki  - Aivars Leitis un Dr.art. Jānis Kalnačs. Izstāde tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Mūkusalas Mākslas salonu, Galeriju “Jēkabs” un Turaidas muzejrezervātu.







Izstāde
“Cēsinieki Latvijas valstij:
Cēsu kamaniņbraucēji un treneris Dainis Odziņš”

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunās pils semināru zālē
no 4. novembra līdz 4. decembrim


Ziemas olimpiskais sporta veids – kamaniņu sports –  bijušajā Padomju Savienībā ceļu pasaulē sāka no Latvijas no Cēsīm. Vēl līdz pat 1986. gadam PSRS izlases sportisti, arī olimpieši trenējās Cēsīs  “Cīrulīšu” kamaniņu trasē. Kamaniņu sports cēsinieku  vidū ieguva lielu popularitāti. Tādēļ 1973.gada oktobrī  Cēsīs izveidoja pirmo treniņgrupu kamaniņu sportā trenera Andra Miezīša vadībā. Viņa iesākto darbu pārņēma un vairāk nekā 25 gadus veica treneris  Dainis Odziņš.

Izstāde stāsta par to, kā veidojies  kādreizējo Cēsu kamaniņbraucēju dzīves ceļš: par viņu sasniegtajiem rezultātiem sportā, par to, ar ko viņi nodarbojas šodien, kādi ir viņu vaļasprieki. Izstādes idejas autors un galvenais realizētājs ir ilggadējais treneris Dainis Odziņš, kura darbības rezultātā Cēsu muzeja krājumā ir izveidota kolekcija par kamaniņu sporta vēsturi Cēsīs. Daiņa Odziņa veidotā kolekcija un tās precīzie  apraksti ir nozīmīgs ieguldījums kamaniņu sporta vēsturē  Latvijā. Ne mazāks ieguldījums tas ir arī  Cēsu pilsētas  vēstures saglabāšanā.

Izstāde Jaunā pils semināru zālē atvērta no 4. novembra līdz 4. decembrim.




IZSTĀDE “VIDZEMES BRUŅNIECĪBA UN LATVIJA”
 Jaunās pils 1. stāva vestibilā, Konferenču zālē un Bēniņu izstāžu zālē


Izstāde veidota sadarbībā ar Rundāles pils muzeju un Baltijas bruņniecības apvienību Vācijā un ir apskatāma līdz 2016. gada 2. oktobrim.

Izstādes apmeklētājus pie grāfu Zīversu dzimtas rezidences Jaunās pils ieejas izstādes laikā  sagaidīs un sveicinās divas heraldiskās marmora lauvas no kādreizējās grāfu fon Mengdenu dzimtas Carnikavas rezidences, tādejādi simboliski iezīmējot izstādes pamatideju par vācbaltu kultūras mantojuma nozīmi Latvijas vēsturē.

Izstāde iepazīstina skatītāju ar bruņniecības veidošanos kristīgās misionāru kustības sākumā Livonijā, tās uzplaukuma laiku Polijas–Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas impērijas valdīšanas periodā no 16. līdz 19. gadsimtam, tādejādi demonstrējot Vidzemes un visas Latvijas sasaisti ar daudzu citu Eiropas tautu, īpaši vācbaltu, vēsturi un kultūru. Bruņniecība praktiski septiņus gadsimtus  palika noteicošais spēks ne tikai  Vidzemes politiskajā pašpārvaldē, tiesvedībā, saimniecībā, bet bieži vien arī kultūras, izglītības, zinātnes un mākslas jomās, tādejādi atstājot nepārvērtējamu nozīmi Vidzemes kultūrtelpas attīstībā.

Senākās muižniecības dzimtas Vidzemē veidojās no Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa vasaļiem (zemes lēņu turētājiem), kuri jau 14. gadsimtā izveidoja savu korporāciju jeb bruņniecību (Ritterschaft). Pēc Livonijas konfederācijas valstiņu sabrukuma 1561. gadā, bruņniecība turpināja pastāvēt kā juridiska persona un saglabāja savu tiesisko statusu un privilēģijas līdz 1920. gadam. Muižniecības dibināto korporāciju “Vidzemes bruņniecības sols” atcēla Latvijas valsts 1920. gadā. Mūsdienās bruņniecības korporācijas tradīcijas turpina kopt Baltijas bruņniecības apvienība Vācijā, kuras ilggadīgs vadītājs bija viens no izstādes iniciatoriem un autoriem barons Heiners fon Hoiningens-Hīne.

Izstādē ir iespēja skatīt daudzus vērtīgus, arī mazāk zināmus materiālus muižniecības laikmeta, bruņniecības senāko dzimtu un muižu vēsturē Vidzemē. To skaitā vēstures liecības par bruņniecības korporācijas veidošanās un attīstības procesu vairākus gadsimtus senos pergamentos un heraldiskos materiālos, 17. un 18. gs. muižniecības un dižciltības apliecinājuma diplomos, manuskriptos un dokumentos par tādu Vidzemē pazīstamu senu un izcilu dzimtu vēsturi kā Mengdeniem, Engelhartiem, Mellīniem, Brīningiem, Ungerniem-Šternbergiem un vēl daudzām spožām vācbaltu dzimtām un viņu devumu Vidzemes vēsturē.

Izstādes nozīmīga daļa veltīta Vidzemes muižu arhitektūras mantojumam, bez kura pilnvērtīgi atcerēties savus senčus un pagātni nav iespējams. Muižu attīstība Vidzemē un Latvijā ieviesa būtiskas izmaiņas lauku ainavā. Veidojās mūsdienu Vidzemei tik raksturīgā kultūrvide ar muižu centriem un viensētām. Izstāde ļaus skatīt Vidzemes muižu arhitektūras attīstības kopainu, sākot jau no pašām senākajām vasaļu mītnēm Livonijas periodā līdz pat baroka, klasicisma, jūgendstila un neoklasicisma muižu un kungu māju arhitektūrai un interjeru vēsturei 19. gadsimtā. Šo izstādes daļu veidojis  Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejs saka lielu paldies izstādes projekta partneriem, kuru krājuma kolekciju materiāli veido pamatu Vidzemes bruņniecības vēstures izstādei – Baltijas bruņniecības apvienībai (personīgi Heineram fon Hoiningenam-Hīnem un Dr. Aleksandram fon Samsonam-Himmelšernam), Rundāles pils muzejam (personīgi direktoram Imantam Lancmanim un Jānim Baltiņam), Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam (personīgi galvenajai krājuma glabātājai Anitai Gailišai), LU Akadēmiskajai bibliotēkai (personīgi direktorei Ventai Kocerei un Aijai Taimiņai), Latvijas Nacionālajam Vēstures muzejam, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, Valmieras muzejam, Valkas novadpētniecības muzejam, Latvijas Valsts vēstures arhīvam, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Rīgas domes Kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļai, Rūjienas Izstāžu zālei.

Paldies par atsaucību un atbalstu Cēsu novada pašvaldībai, Rūjienas novada pašvaldībai, Rūjienas evaņģeliski luteriskajai baznīcai, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam, Latvijas kultūrkapitāla fondam.


 JAUNĀS PILS BIBLIOTĒKĀ
“Jaunieguvumi par Cēsu pilsmuižas īpašnieku
grāfu fon Zīversu dzimtu”


Cēsu Vēstures un mākslas muzejs savā deviņdesmit gadu jubilejas gadā saņēmis pārsteidzošu dāvinājumu – Cēsu pilsmuižas pēdējā īpašnieka grāfa Andreja Aleksandra fon Zīversa (Sievers, 1890 – 1972) piemiņas lietas. Viesojoties šovasar pirmo reizi Cēsīs, tās muzejam no Francijas atveda un dāvināja luterāņu mācītājs Fricis Vēbers, grāfa Andreja fon Zīversa laulātās draudzenes  Hannas Vēberes brāļa Henrija dēls.

Grāfu Zīversu bijušajā dzimtas rezidencē Jaunajā pilī pēc turpat 90 gadiem ir atgriezušies vairāki unikāli dzimtas dokumenti un fotogrāfijas, oriģinālzīmējumi, to vidū grāfu Zīversu ģerboņa krāsains gleznojums uz papīra un 1834. gadā tapis nezināma autora tušas zīmējums ar viduslaiku pils attēlu, gravīru fotokopijas ar dzimtas portretiem un divi īpaši 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma zīmogi, ar kuriem savulaik apzīmogoti gan Cēsu pilsmuižas saimniecības dokumenti, gan personīgās vēstules, darījumi un līgumi. Minētos priekšmetus visticamāk grāfs Andrejs Aleksandrs fon Zīverss 1920. gadu beigās, izbraucot no Latvijas uz Franciju, bija paņēmis līdzi no Cēsīm.

Grāfu Zīversu dzimtas vēsture ar Cēsīm ir bijusi saistīta turpat pusotru gadsimtu piecu paaudžu garumā no 1777. līdz 1920. gadiem. Zīversu dzimtas atpazīstamības zīmes pilsētā sastopamas ik uz soļa, īpaši saistībā ar pašu romantiskāko pilsētas daļu – grāfu Zīversu dzimtas rezidenci Jauno pili un viņu izveidoto pilsmuižas kompleksu ar diviem Latvijā skaistākajiem ainavu parkiem – Pils parku un Alekša dārzu (šobrīd Maija parks). Līdzšinējā dzimtas vēstures pētniecībā, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu,  vismazāk apzināta bija tieši pēdējās piektās paaudzes dzīve un likteņi. Mācītāja Friča Vēbera pārsteidzošais dāvinājums būtiski papildina gan grāfu Zīversu dzimtas portretu galeriju, gan arī biogrāfisko ziņu kartotēku pilsmuižas pēdējā īpašnieka grāfa Andreja Aleksandra, viņa trīs brāļu un divu māsu geneoloģijas jautājumu izpētē.

Grāfs Andrejs Aleksandrs fon Zīverss kā jaunākais bērns ģimenē dzimis 1890. gada 1. septembrī Senžermēnanlē (Saint-Germain-en-Laye), Ildefransā (Île-de-France) Francijā, aptuveni 20 km attālumā no Parīzes, savu vecāku grāfa Emanuela fon Zīversa un mātes Olgas, dzimušas kņazienes Urusovas toreizējā dzīves vietā. Iespējams, ka ģimene tolaik bija pārcēlusies uz dzīvi Francijā līdz ar Andreja tēva grāfa Emanuela fon Zīversa kā Krievijas impērijas galma pārstāvja darba pienākumu pildīšanu Francijā un Polijā. Pēc gada Parīzē nomira Andreja māte, kura apglabāta Cēsīs, grāfu Zīversu dzimtas kapenēs Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīcas dārzā Cēsīs. Izstādē ir apskatāma īpaša fotogrāfija, kurā redzama  māte ar mazo Andreju, ierāmēta skaistā ovālā koka rāmītī. Tā vienmēr atradusies goda vietā uz Andreja rakstāmgalda viņa dzīves periodā Francijā. Blakus minētajai fotogrāfijai atrodas vēl viena, kurā saskatāms Andrejs pats pie mātes kapa Cēsīs, domājams, pirms aizbraukšanas uz Franciju 1920. gadu beigās.

Grāfa Andreja fon Zīversa saimniekošanas laiks Cēsu pilsmuižā bija visai īss. Pēc tēva nāves 1919. gada decembrī, Andrejs, viņa māsa Katrīna un tēva otrā sieva Leonija, dzim. Hidri, pēc likuma un dokumentu iesniegšanas atzīti par Cēsu pilsmuižas mantiniekiem. No 1920. līdz 1925. gadam Andrejs kopā ar māsu Katrīnu kārtoja Cēsu pilsmuižas mantošanas lietas saskaņā ar Latvijas agrārās reformas likuma nosacījumiem, kurš paredzēja bijušajiem muižu īpašniekiem atstāt neatsavināmo daļu līdz 50 ha zemes platībā. No Cēsu pilsmuižas centra ēkām grāfa Andreja fon Zīversa īpašumā saskaņā ar Latvijas Zemkopības ministrijas un Cēsu apriņķa Zemes ierīcības komitejas lēmumu nonāca pilsmuižas alus darītava (vēlāk A/S Augļu dārzs, pēc Otrā pasaules kara „Cēsu alus”), Pils krogs (nojaukts 1939. gadā, būvējot viesnīcu „Cēsis”) un Pils viesnīca (cēsnieku dzīvojamā māja Lenču ielā). Pilsmuižas kungu dzīvojamā māja Jaunā pils neatsavinājamā daļā iekļauta netika. Grāfs Andrejs fon Zīverss, būdams diplomēts agronoms, lai ģimenes īpašumā paturētu arī kungu dzīvojamo māju, Jaunajā pilī piedāvāja iekārtot praktisku lauksaimniecības skolu ar specializāciju putnkopībā pēc franču parauga, lai „palīdzētu jaunajai Latvijas valstij izglītot jaunsaimniekus, kuri vēlētos nodarboties ar rūpniecisko putnkopību”, tā piedāvātā projekta aprakstā Latvijas Zemkopības ministrijai rakstīja grāfs Andrejs fon Zīverss 1920. gada 18. oktobrī. Zemkopības skolas projekts atbalstīts netika un 1922. gadā, izpārdevis īpašumus Cēsīs kādam Feliksam Radziņam, Andrejs, arī viņa māsa Katrīna izrakstījušies no dzīvokļa Rīgā Tērbatas ielā 20-1, ar norādi izbraukuši “uz Vāciju”. Andrejs domājams devās atpakaļ uz Franciju. 1920. gados, strādājot par korespondentu laikrakstā „Le Temps”, viņa dzīves vieta bija Parīze, Cité de Retiro 3, kur viņš bija mantojis mātes īpašumu. Apprecot 1928. gadā Sofiju Mazurkēviču, kopš 1930. gada Andreja patstāvīgā dzīves vieta bija Bulle Francijā, bet pēc laulībām ar Hannu Vēberi 1958. gadā Andrejs pārcēlās uz sievas mājām Bišheimā (Bischheim) Lejas Reinas departamentā Francijā. Grāfs Andrejs Aleksandrs fon Zīverss miris 1972. gadā, apglabāts Bišheimā, Francijā.

Grāfa Andreja Aleksandra fon Zīversa atstātajā mantojumā, kurš, pateicoties mācītāja Friča Vēbera rūpēm, ir nonācis Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumā, kopā ir skaitāmi 44 muzeja priekšmeti. Tā kā grāfu Zīversu dzimtas arhīvs Latvijā saglabājies visai fragmentāri, bet Cēsu Jaunās pils interjera priekšmeti un dzimtas sadzīves lietas praktiski gājušas bojā Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu laikā, kad Jaunajā pilī saimniekoja dažādas armijas, Friča Vēbera kunga dāvinājums ir īpaši nozīmīgs ieguvums Vidzemē senas un ietekmīgas vācbaltu dzimtas fon Zīversu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā.



Lāčplēša dienā 11. novembrī plkst. 14.00
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
izstādes prezentācijas pasākums
CĒSNIEKI LATVIJAS VALSTIJ: Latvijas brīvvalsts Cēsu pilsētas pirmais komandants Raimonds Bebris un viņa dzimta

Izstāde par Latvijas armijas pulkvedi Raimondu Bebri un viņa dzimtu Cēsīs turpina muzeja aizsākto tradīciju – Latvijas Valsts jubilejas svētku laikā stāstīt un iepazīstināt ar cēsnieku dzimtām un viņu likteņiem.
Izstādes prezentācijas pasākumā piedalīsies Valsts Cēsu ģimnāzijas audzēkņi ar muzikālu stāstu par Raimondu Bebri. Skanēs Raimonda Bebra dzeja, tautas dziesmas.



Izstādi ievada īpaša un reizē simboliska fotogrāfija – Raimonds Bebris Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā. Fotogrāfiju viņš parakstījis ar vārdiem: “Lielākā laime – būt latvietim, Cēlākā nāve – mirt par Latvijas nākotni, Latvijas brīvību.”

Atmiņas par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Latvijas armijas pulkvedi Raimondu Bebri glabā gan dzimta, gan cēsnieki. Izstāde ir stāsts par Raimondu Bebri – karavīru, dzejnieku, brīnišķīgu cilvēku, kurš Latvijas valsts tapšanas vēsturē atstājis paliekošas vērtības. Izstādi grezno tādas unikālas dzimtā glabātas relikvijas kā pulkveža Raimonda Brieža zobens ar sarkanbaltsarkano lentu un Cēsu pulka Skolnieku rotas galda karodziņš, kurš dāvināts Raimondam Briedim kā Cēsu pulka Brīvprātīgo skolnieku rotas bijušo karavīru biedrības Goda biedram.

Karavīra gaitas Pirmā pasaules kara frontēs Raimonds Bebris uzsāka brīvprātīgi 1914. gadā, būdams Tērbatas universitātes medicīnas students. Izstaigāti tāli kara ceļi – Austrumprūsijā, Karpatos. Pēc latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka sastāvā cīnījies Ziemassvētku un Janvāra kaujās 1916. un 1917. gadā. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1918. gada novembrī Raimonds Bebris brīvprātīgi iestājās Latvijas armijas Cēsu rotā, vēlāk komandēja Ziemeļlatvijas brigādes 4. Valmieras kājnieku pulka ložmetēju rotu. Turpmākie kara ceļi viņu 1919. gadā  atveda uz Cēsīm. Cēsu kauju laikā Raimonds Bebris bija pirmais Cēsu pilsētas komandants. Kā atceras viņa meita cēsiniece Dzidra Krauja, “tēva sirdī Cēsīm bija īpaša vieta. Nemaz neatceros, ka paps kādu citu pilsētu būtu tik bieži pieminējis kā Cēsis. Varbūt šī īpašā saikne ar Cēsīm bija saglabājusies no Cēsu kauju laika.”

No 1936. maija līdz 1940. gada jūnijam Raimonda Bebra ģimene dzīvoja Rīgas pilī, jo viņš ilgus gadus pildīja Valsts Prezidenta pils komandanta pienākumus, faktiski bija pēdējais komandants. Dažas dienas pirms Latvijas okupācijas viņš mira. Tādejādi ģimene izglābās no represijām. Likteņceļi Raimonda Bebra dzimtu turpat pēc pusgadsimta atkal atveda uz Cēsīm. Šobrīd Cēsīs dzīvo viņa meita Dzidra Krauja ar mazmeitas Ineses Kornetes ģimeni.
Esam pateicīgi J. Ābramai un Dz. Kraujai par doto iespēju iepazīstināt cēsniekus un muzeja viesus ar saglabāto Raimonda Bebra dzimtas vēstures mantojumu Latvijas Valsts  97  jubilejas svētku laikā !

Izstāde tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Cēsu zonālo valsts arhīvu. Izstādes autore Anda Opoļska.

Izstāde atvērta līdz 18. decembrim Jaunās pils 1. stāvā.



Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas ceļojošās izstāde
„Johana Kristofa Broces (1742-1823) Livonijas zīmējumu un aprakstu kolekcija Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā”

Izstāde atvērta Cēsu Jaunās pils pirmajā stāvā no 12. marta līdz 19. aprīlim





LU Akadēmiskās bibliotēkas (bij. Bibliotheca Rigensis, dibināta 1524.gadā) vēsture glabā interesantas liecības par seno grāmatu un rokrakstu likteņiem. Viena no visspilgtākajām lappusēm šajā laikmetu hronikā pieder pedagoga un novadpētnieka Johana Kristofa Broces kolekcijai.
J. K. Broce dzimis Gerlicā, apguvis tehnisko zīmēšanu, studējis Leipcigas un Vitenbergas universitātēs teoloģiju un filozofiju. 1768.gadā, pārnācis uz Rīgu, J. K. Broce sāka strādāt par mājskolotāju, bet gadu vēlāk par pedagogu Rīgas Ķeizariskajā licejā, kur nostrādāja 46 gadus. J. K. Broce vāca un krāja vēsturiskus materiālus, zīmēja un komentēja sava laikmeta liecības, kas viņam likās nozīmīgas, turklāt visu fiksēja ar lielu precizitāti, zīmējumiem pievienojot rakstītus paskaidrojumus, kas reizēm iekļaujas dažās rindās, bet reizēm aizņem vairākas lappuses. Daudzi no viņa zīmētajiem objektiem un dokumentiem laika gaitā gājuši bojā vai pazuduši, bet ziņas par tiem saglabājušās J. K. Broces bibliotēkai atstātajā arhīvā.
J. K. Broces nozīmīgākais darbs „Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente... ” aptver 10 ādā iesietus sējumus, kuros ar lielu rūpību un precizitāti attēloti Baltijas muižu, piļu un apdzīvotu vietu skati, sabiedriskās celtnes, dzīvojamās ēkas, baznīcas, tilti, pilsētu un lauku iedzīvotāji, apģērbs, iedzīve un darba procesu raksturojums, dažādas tehniskās ierīces (ūdensvads u.c.), pieminekļi, ģerboņi, zīmogi un monētas. J. K. Broces darba stilam raksturīgs, ka par zīmētajām pilsētām viņš centies savākt iespējami daudz liecību – zīmējis nozīmīgākās celtnes, devis pilsētas vēstures aprakstu, ekonomisko un administratīvo raksturojumu, sniedzis ziņas par pilsētas iedzīvotājiem un viņu nodarbošanos.
Apceļojot Vidzemi un vācot vēsturiskus materiālus, J. K. Broce nākamajām paaudzēm atstājis arī detalizētus zīmējumus un aprakstus par tā laika dzīvi Cēsīs. Viņa zīmētā Cēsu panorāma joprojām ir populārākais skats uz pilsētu. Izstādē būs skatāms Cēsu pilsētas plāns un panorāma, pilsētas sabiedriskās ēkas un to plāni, Sv Jāņa baznīcas skati, Katrīnas baznīcas drupas un Cēsu pils attēli 18. gadsimta beigās.
J. K. Broces kolekcijas popularizēšanā nozīmīgu darbu veic LU Akadēmiskā bibliotēka, kas turpina paplašināt Eiropas iedzīvotāju priekšstatus par Latviju. Ar šo izstādi jau bijusi iespēja iepazīties 15 valstīs – Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā, Baltkrievijā, Gruzijā, Krievijā, Polijā, Čehijā, Rumānijā, Ungārijā, Somijā, Austrijā, Vācijā, Izraēlā. Pasākumi galvenokārt organizēti sadarbībā ar Latvijas vēstniecībām




Izstāde
“ Fotogrāfijas celmlauzim Cēsīs Gustavam Cīmenam – 200”


Izstādes atklāšana Jaunās pils Konferenču zālē 18. februārī plkst. 16.00.
Izstāde apskatāma līdz 22. martam
   
 Gustavs Cīmens ir pirmais fotogrāfs Latvijā, kuram atzīmējam 200 gadu jubileju.
Viņš bija pirmais Cēsu fotogrāfs, kurš šeit ilgstoši apmeties uz pastāvīgu dzīvi. Pateicoties Cīmenam, Cēsis šai laikā aiz Rīgas ir visvairāk fotogrāfiski iemūžinātā pilsēta Latvijā. Viņa atstātais fotogrāfiskais mantojums būtiski papildina Latvijas foto vēstures kopainu.




Izstādes apmeklētājiem piedāvājam iespēju aplūkot senāko zināmo fotogrāfijā fiksēto Cēsu panorāmu, izcilā pedagoga Augusta Holandera (Hollander) dibinātās mācību iestādes Bērzainē pie Cēsīm ēku kompleksu un apkārtni, kas pēc 1882 gadā ģimnāzijas jaunās ēkas uzcelšanas izmainījās līdz nepazīšanai, kā arī pirmos fotoattēlus, kuros redzama grāfu Zīversu Cēsu Jaunā pils un Kārļu muižas kungu māja at tās iemīniekiem. Absolūti unikāli ir izstādē aplūkojamie Gustava Cīmena 1872. gada 10. (22.) maija fotogrāfētie lielās viesuļvētras postījumi Priekuļu, Līgatnes un Ķemju baznīcas apkārtnē.  G. Cīmens iegājis foto vēsturē kā fotogrāfs, kurš pirmais Baltijā fotogrāfiski fiksējis dabas katastrofas.

Gustavu Hermani Cīmenu (Gustav Hermann Ziemens) dzimis Marienburgā Prūsijā (tagadējā Malborka Polijā) 1815. gada 18. februārī. 19. gs. 50. gadu otrajā pusē G. Cīmens ar ģimeni pārcelās uz Liepāju, kur nodarbojās ar dagerotipiju un fotogrāfiju. Izstādes autors un Cīmena atstātā mantojuma apzinātājs vēsturnieks Tālis Pumpuriņš pieļauj, ka Cīmens uz Cēsīm pārcēlies jau 1862. gadā. Kur atradusies fotogrāfa darbnīca un vai tā ir viņa pirmā un vienīgā darbnīca Cēsīs? Tas skaidrojams turpmākos pētījumos.

 Gan Cēsu muzejā, gan fotoattēlu krātuvēs Igaunijā un Latvijā apzinātas vairāk nekā 20 vizītkaršu formāta ( 6 x 10 cm) fotogrāfijas ar dažādu personu portretiem un tik pat daudz viņa fotografēto Cēsu un apkārtnes fotogrāfiju.





Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes
dzīvespriecīgo un krāsaino darbu izstāde „Virmojums”


Izstāde apskatāma Jaunās pils Bēniņu izstāžu zālē
no 15. janvāra līdz 1. martam.


Māksliniecei šī būs otrā personālizstāde Cēsīs. Iveta Vecenāne beigusi LMA Tekstilmākslas nodaļu un izstādēs piedalās kopš 1986. gada. Darbojas tekstilmākslā – gobelēni, gleznojumi uz zīda, tērpu dizains, tekstildizaina rotas un grafiskajā  dizainā, grāmatu ilustrācijā un rakstniecībā – sarakstījusi un ilustrējusi vectētiņa Antoniņa plašajai dzimtai veltītas grāmatas.

Iespējams Iveta Vecenāne šobrīd pasaulē ir pirmā un vienīgā māksliniece, kas auž ar dzintara diegu.   Ar augsto tehnoloģiju palīdzību to radījusi Rīgas Tehniskās universitātes zinātniece  Dr .  Inga Lukašenko.  Darbi sajūsminājuši skatītājus Romas Etrusku muzejā, Kanādā, Vācijā, Ukrainā, Berlīnē. Pagājušajā gadā mākslinieces dzintara gobelēns bija eksponēts Francijā, Anžēras muzeja izstādē līdzās gobelēna vecmeistaru darbiem.

Māksliniece saka: „Ar prieku gaidu, kad Cēsīs pirmo reizi  tiks izstādīts dzintara gobelēns – Trauks I un  Trauks II, kā tas  ir sākotnēji  manis iecerēts. Tas veidots kā diptihs. Interesanti ir tas, ka katram gobelēnam tāpat kā cilvēkam ir savs liktenis, dzīves ceļš.  Trauks I  ir piedalījies starptautiskā izstādē ARTAPESTR un šīs izstādes ietvaros pabijis Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Francijā. Trauks II piedalījies personālizstādē Berlīnē, bet…Latvijā  tie nav satikušies, man būs svarīgi redzēt šo tikšanos, jo tam apakšā  ir mans stāsts.”
Cēsīs redzamā izstāde maijā ceļos uz Luksemburgas abatijas kapelas zāli. 2014. gadā  Latvijas vēstniecība ASV organizēja mākslinieces  izstādi Vašingtonā, tad tā ceļoja uz Sanfrancisko un februārī plānota Bostonā.  Gobelēns ar dzintara pavedienu maijā tiks izstādīts Zeltkaļu centrā Londonā un jūnijā Uzbekistānā.




 Latvijas Leļļu teātra 70 gadu jubilejai veltīta ceļojoša izstāde „Leļļu stāsti”

Izstāde atvērta Jaunās pils Bēniņu iztāžu zālē
no 4. decembra līdz 4. janvārim



Latvijas Leļļu teātra vēsture, kas ar paaudzēs iemīļotiem aktieriem, leģendārām izrādēm, prātā paliekošām dziesmu melodijām un bērnu emocijām tiek rakstīta jau 70 gadu garumā, nav plaši zināma. Tā drīzāk dzīvo katra bijušā skatītāja bērnības iespaidos un atmiņām – dažkārt miglainās un nepilnīgās, taču emocionāli spilgtās. Līdz ar to Latvijas Leļļu teātra jubilejas sezonas ietvaros izveidota ceļojoša Leļļu teātra izstāde „Leļļu stāsti”.

Leļļu teātrī katra lelle ir gatavota ar rokām un nes sev līdzi autora personības nospiedumu. Ikvienam izstādes apmeklētājam būs iespēja ieraudzīt tuvplānā lelles no slavenām izrādēm, kā arī lelles, kas dažādu apstākļu dēļ tā arī nekad nav piedzīvojušas skatītāju aplausus un skatuves gaismas. Ikvienai lellei ir savs stāsts – ne tikai biogrāfisks, bet arī dziļi personisks – kāda lelle atcerēsies spilgtākās emocijas slavas brīžos pēc nospēlētām izrādēm, kāda vēstīs skumjas atklāsmes, kāpēc nav tikusi līdz skatuvei, vēl kāda dalīsies atmiņās par laikiem, kad viņai ir bijis īpašs statuss sava radītāja acīs... Izstādē eksponētas 32 teātra lelles no dažādām izrādēm kā „Pelnrušķīte”, „Eža kažociņš”, „Mazā nāriņa” u.c. Ekspozīcija ietver arī vēsturisku informāciju par teātra leģendārajiem māksliniekiem, leļļu meistariem, izrādēm, režisoriem.

Izstādes autore: māksliniece Anita Znutiņa-Šēve.   
Vēsturiskā materiāla apkopošana un tekstu autore: Rūta Petrauska


Izstāde
LU Latvijas Vēstures institūta Cēsu arheoloģiskā
ekspedīcija Cēsu viduslaiku pilī. 1974 – 2014


Izstāde atvērta Jaunās pils 3. stāvā no 28. novembra līdz 31. decembrim


                    


Astoņus garus gadsimtus Cēsu pils ir krājusi un sevī noglabājusi aizgājušo laiku liecības. Jau izsenis to izpētes galvenā metode ir arheoloģiskie izrakumi. Lai gan atradumiem bagātais Cēsu pils kultūrslānis pētīts jau agrāk, sistemātiska arheoloģiskā izpēte aizsākās tieši pirms 40 gadiem. 1974. gada vasarā Latvijas vēstures institūta pētnieku Jāņa un Zigrīdas Apalu vadībā tika atsegtas pils zudušā rietumu korpusa paliekas un pārsteidzošie izrakumu rezultāti kalpoja par stimulu turpmākiem pētījumiem. Vasaru pēc vasaras pilī atgriezās Zigrīdas Apalas vadītā Cēsu arheoloģiskā ekspedīcija, lai kopā ar vēstures studentiem un vietējiem jauniešiem rastu jaunas liecības par Cēsu pils kādreizējo plānojumu, tās iemītnieku dzīvi un kultūru.

Izstāde atklāta II Cēsu viduslaiku pils arheoloģijas konference laikā 2014. gada 28. novembrī.






Izstāde „Cēsnieki Latvijas valstij: Egons Bušs” 

Izstāde atvērta Jaunās pils Konferenču zālē
no 11. novembra līdz 14. decembrim

Izstāde, kas veltīta Cēsu sanatorijas Meža skolas ilggadējam direktoram, Latvijas lepnumam, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam Egonam Bušam, turpina muzeja aizsākto tradīciju – Latvijas Valsts jubilejas svētku laikā stāstīt un iepazīstināt ar cēsniekiem, arī ar viņu likteņiem.



Egons Bušs dzimis laikā, kad piedzīvota dažādu varu maiņu. Viņa dzīves ceļš šajos laiku griežos nebūt nebija tik gluds. Trīs gadu vecumā zaudēta mamma un bezrūpīgā bērnība beidzās.  Sākas ganu gaitas un sadzīvošana ar pamāti, kas nepievērsa daudz uzmanības emocijām – darbi ir jāpadara, skolā ir labi jāmācās un, ja kaut kas netika izdarīts, tad sods – saproti vai nē. Arī tēvs bija racionāls cilvēks – vajadzīga saimniece – atradīsim, vecākais dēls karā pazudis – par saimnieku jāskolo nākamais. Bet mazajam cilvēkam emociju, ar kurām tikt galā ir daudz – mainās ģimene, mainās varas, mainās skolas un kaut kur gribās satraukumu šo izlikt. Protams, tās ir draiskulības, un nerātnības, jo viņš taču ir puika! Un kā jau puika – viņš mācās diezgan slikti un savu intelektu izlieto dažādu blēdīšanās metožu izgudrošanā....Vai par šādiem bērniem kāds saka, ka tie dzīvē daudz sasniegs? Vai par tādiem pēcāk taisīs izstādi?
Egons Bušs bija tas, kurš savās darba gaitās Cēsu sanatorijas Meža skolā, vienmēr ticēja šādiem puikām, jo arī pats tāds bija bijis. Bērnībā neizpaustās emocijas un mīlestība tika nesaudzīgi dota skolēniem – gan labajiem, bet visvairāk palaidņiem. Viņš visiem audzēkņiem bija DZĪVES SKOLOTĀJS.



Fotokluba „Cēsis” izstāde „Cēsis agrāk un šodien” 


Izstāde atvērta
Jaunās pils Bēniņu izstāžu zālē
no 4. novembra līdz 31. novembrim

Izstādē aplūkojami Cēsu fotogrāfu jaunākie darbi, kuros vēsturiskajos rakursos skatāmi Cēsu pilsētas skati. Izstāde ir Cēsu fotokluba ieguldījums cēsnieku un tūristu intereses veicināšanā par pilsētu.

                                                  


Jau pagājušajā gadā fotogrāfi veiksmīgi iesāka izstāžu ciklu „Cēsis agrāk un tagad” ar izstādi, veltītu mūsu pilsētas identitātes galvenajam simbolam – Cēsu viduslaiku pilij. Šogad, turpinot iesākto projektu, fotografēti Cēsu nami, parki, pieminekļi, atsevišķi to elementi un salīdzināti ar vēsturiskajās fotogrāfijās redzamo. Izstāde ir iespēja uzrunāt cēsiniekus par vērtībām, kuras viņuprāt Cēsīs  jākopj, jāsaglabā, ar kurām jālepojas. Izstādē  šodienas fotogrāfijas ir skatāmas kopā  ar vēsturisko foto no Cēsu senāko  fotogrāfu krājumiem.  Darba rezultāts ir ne tikai fotogrāfu profesionalitāti apliecinošs, bet arī informatīvs un izglītojošs.

2014. gads ir Cēsu Sv. Jāņa jubilejas gads. Tādēļ projekta ietvaros baznīca kā viens no svarīgākajiem Cēsu pilsētas arhitektūras un mākslas objektiem fotografēta dažādos rakursos, dažādos apgaismojumos, dažādās diennakts stundās, akcentējot atsevišķus elementus, mākslas darbus.
Izstādē piedalās desmit fotokluba „Cēsis” fotogrāfi ar vairāk kā 40 fotogrāfijām. To vidū – Jānis Harijs Sūniņš, Alvis Jansons, Vilis Bleikšs, Ilgvars Ozols, Agris Kozerovskis, Ēriks Zvirbulis, Vladislavs Ančs, Oļģerts Bērziņš, Valdis Sviķis un Imants Dreimanis.

Izstāde veidota ar Cēsu pašvaldības kultūras projektu konkursa finansiālu atbalstu.






Izstāde
„Jānis Cimze Vidzemē un Eiropā.
Skolotājam un komponistam 200”.
Izstāde atvērta Bēniņu izstāžu zālē Jaunajā pilī
no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim.




Izstāde veidota, atzīmējot mūsu novadnieka, izcilā latviešu skolotāja un kora kultūras pamatlicēja Jāņa Cimzes 200 gadu atceri. Jānis Cimze latviešu skolu vēsturē ir leģendāra personība, kurš no pamatiem veidoja pirmo draudzes skolotāju sagatavošanu Vidzemē. Savā 42 gadus ilgā pedagoga darbā, vadot Vidzemes draudzes skolotāju semināru Valmierā, vēlāk Valkā izskolojis pāri par 500 tautskolotājus, tostarp vairāk kā 110 ar Cēsīm un novadu saistītus skolotājus, mācītājus, ērģelniekus un kordiriģentus. Vairāk kā 100 semināristu nāca no Vidzemes igauņu novadiem, kuru loma 19. gs. igauņu nacionālajā atmodā nav pārvērtējama.

Izstādē apskatāmi vairāk kā 200 gadus seni oriģināldokumenti par skolu vēsturi Vidzemē. Īpašas relikvijas ir Jāņa Cimzes rakstītās vēstules un atzīmju lapas semināra audzēkņiem, tostarp arī Latvijas Valsts  himnas autora, semināra V kursa audzēkņa Baumaņu Kārļa semināra beigšanas atestāts 1856. gadā.

Izstādi papildina audio-vizuālie materiāli ar atmiņu stāstiem par mācību norisi Vidzemes draudzes skolotāju seminārā un pašu Jāni Cimzi, kā arī videofilma par latviešu dziedāšanas tradīcijām un „ceļu” uz dziesmu svētkiem. Savukārt iejusties 19. gadsimta latviešu skolas mācību procesā palīdzēs praktiska darbošanās improvizētā klases telpā izstādes centrā.

Lasīt tālāk...

Printēt