Pašvaldības aģentūra
"Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs"

Baznīcas laukums 1, Cēsis
Latvija LV-4100
Tel. +371 64121772, +371 28307186
cesis@cesis.lv


Follow us
Atsauksmes
» Cēsu muzejs » Aktualitātes


CĒSU VĒSTURES UN MĀKSLAS MUZEJĀ
IZSTĀDE

“Esmu viens no jums...”
Padomju represiju upuri mūsu atmiņā

Krievijas realizētā agresija Ukrainas teritorijā ar mērķi to pakļaut, rosina ar jaunu skatu paraudzīties uz 1941. gada 14. jūniju mūsu tautas vēsturē un aktualizēt vēsturisko atmiņu šodienas paaudzei, lai nepieļautu šīs vēstures atkārtošanos.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejs kā cilvēkatmiņas glabātājs uz šiem globālajiem notikumiem aicina paraudzīties no konkrētu cilvēku likteņu skata. 14. jūnijā plkst. 13.00 iedzīvotāji aicināti uz padomju represiju piemiņai veltītās izstādes “Esmu viens no jums...” atklāšanu.
  

1940. gada 15. jūnijā PSRS karaspēks brutāli pārkāpa suverēnās Latvijas republikas robežu un 17. jūnijā Sarkanā armija okupēja Latvijas teritoriju ar mērķi – likvidēt Latvijas republikas suverenitāti un pievienot to Padomju Savienībai. Šo mērķu īstenošanai visā okupācijas laikā tika pielietotas visbrutālākās vardarbības, kas simtiem un tūkstošiem iedzīvotāju sagrāva dzīves un daudziem atņēma dzīvību.

Totalitārisma brutālā atgriešanās mūsdienu pasaulē Krievijas izpildījumā Ukrainā,  aktualizē neaizmirst Padomju okupācijas izdarītos noziegumus pret latviešu tautu un to izraisītās sekas.

Okupācija sākās ar arestiem, cietumiem, nāves sodiem un turpinājās ar masveida deportāciju un apcietinājumiem 1941. gada  14. jūnijā, kas daudziem atņēma dzīvību. Šiem traģiskajiem notikumiem vēlāk sekoja “Padomju valstij neuzticamo personu” apcietinājumi un bojā eja GULAGa soda nometnēs, pēc tam otra masveida deportācija 1949.gada 25.martā, lai netraucēti varētu piespiest zemniekus iekļauties kolhozu sistēmā. Arī turpmāk par katru nacionāli noskaņotu darbību sekoja bargi soda mēri.

Izstādē par šiem traģiskajiem notikumiem mūsu tautas dzīvē dokumentāli un nepastarpināti vēstīs konkrētu cilvēku stāsti. Tie mūs uzrunās caur izsūtīto un represēto fotogrāfijām, dokumentiem, piezīmēm no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājuma.  Kas palīdzēja izdzīvot un nesalūzt  šajos necilvēcīgajos apstākļos? Dzimtenes mīlestība un ticība reiz atkal to ieraudzīt. Lai varētu saglabāt sevi, bieži vien visneiedomājamākajos apstākļos, izsūtījumā un apcietinājumā, tika darinātas skaistas lietiņas, rakstītas dzejas, dziedātas dziesmas, un tas deva spēku nepadoties un izturēt. Tā GULAGa nometnes ieslodzītā Ziedoņa Skujiņa bloknots glabā skarbo vīru dzejā izteiktās maigās dvēseles, Ainas Liepiņas Skrapces slepus no cietuma uzrauga darinātie rokdarbi liecina par latviešu sievietes neizsmeļamo atjautību un talantu, ar savu stāstu mūs uzrunā Hermaņa Jelēviča zīmētās Kemerovas apgabala nometnes apkārtnes ainavas. Un fotogrāfijas, fotogrāfijas ...  katrai ir kāds īpašs vēstījums, kurš jāmāk tikai nolasīt.  Izstāde kalpos reizē kā piemiņa un atgādinājums par šiem notikumiem un reizē kā skats uz cilvēku morālo spēku, saglabājot sevī Dzimtenes mīlestību.

Izstāde tapusi Cēsu muzejam sadarbojoties ar Cēsu Valsts ģimnāziju, tās autores Mārīte Baķe un Vija Rozentāle; izstādes mākslinieks Dainis Andersons.

Esiet laipni gaidīti izstādes atklāšanas pasākumā 14. jūnijā plkst. 13.00
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Jaunās pils 3. stāvā.

Izstāde Cēsu muzejā būs atvērta no 14. jūnija līdz 30. septembrim.

 

 


Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī

Otrdien, 31. maijā plkst. 16.00

 

TIKŠANĀS  MUZEJĀ

 

 Izstādes

“Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās (18. – 21. gadsimts)”

autori  mākslas zinātnieki INA LĪNE un DAINIS BRUĢIS
par dekolēto fajansu Anglijā, Latvijā un ne tikai ….

 

Ieejas maksa 4.00 EUR ; skolēniem un pensionāriem – 2.00 EUR








Cēsu Vēstures un mākslas muzejs “Mākslas dienas Cēsīs 2022” ietvaros atklāj mākslinieka, pedagoga, sabiedriskā darbinieka un politiķa
Augusta Jullas 150. jubilejas gadu, izdodot bukletu “Mākslinieks Augusts Julla”. 
 


Atzīmējot mākslinieka Augusta Jullas 150. jubilejas gadu, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja Mākslas kolekcijas atvērtajā krājumā Cēsu Izstāžu namā eksponēta Augusta Jullas darbu izlase no muzeja krājuma, kas būs skatāma līdz pat jubilejas gada beigām. Šei ikvienam interesentam pieejams buklets "Mākslinieks Augusts Julla".

Augusts Julla ir viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem keramiķiem, viens no jūgenstila aizsācējiem latviešu lietišķajā mākslā, 20. gadsimta sākumā stāvējis cieši līdzās Latvijas lielajiem māksliniekiem -  1916. gadā latviešu mākslas izstādē Lemersjē galerijā Maskavā Augusta Jullas darinājumi tika eksponēti līdzās šodien tik labi zināmajiem keramikas meistaru Anša Cīruļa un Pētera Šteinberga darbiem.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja veidotajā bukletā sniegts koncentrēts ieskats Augusta Jullas daudzpusīgajās mākslas izpausmēs: zīmēšana, keramika, tēlniecība un pat dzeja! Īpaši jāpiemin A. Jullas nozīme nākamās mākslinieku paaudzes veidošanā, 1920. gadā nodibinot Cēsu Valsts amatniecības skolu, un Augusta Jullas kā tēlnieka ieguldījums Latvijas Brīvības cīņu piemiņas saglabāšanā, izveidojot divus līdz mūsdienām saglabājušos pieminekļus: 1914. - 1920. gadā kritušo karavīru brāļu kapu pieminekli Cēsīs, Lejas kapos un pieminekli Liepas kaujā kritušo igauņu un latviešu karavīru piemiņai Liepā. 


Sadarbojoties Cēsu Vēstures un mākslas muzejam, E. Veidenbauma memoriālajam muzejam “Kalāči”, Liepas pagasta bibliotēkai, Cēsu Centrālajai bibliotēkai un Liepas kopai, visa 2022. gada garumā iecerēti pasākumi, kas aktualizētu un vēstītu par Augusta Jullas darbības nozīmi Liepas pagasta, Cēsu pilsētas un Latvijas valsts kontekstā.




I
ESKANDINOT PAVASARI, NO APRĪĻA VIDUS CĒSĪS
SĀKSIES TRADICIONĀLĀS MĀKSLAS DIENAS,
KAS TURPINĀSIES LĪDZ PAT MAIJA VIDUM.

Cēsu Izstāžu namā no 22. aprīļa būs skatāma gleznotāja Imanta Vecozola izstāde “Ar citu skatu”.

Mākslinieka gleznu izstāde ir koncentrēta šodienas liecība, kur pretstatīta trauksmainā un ekspresīvā šodienas sadzīve un miera meklējumi. Mākslinieka glezniecības tematiskās un formālās aprises vairāku gadu desmitu gaitā (no 60. gadiem līdz mūsdienām) nav radikāli mainījušās, tomēr apskatoties izstādi “Ar citu skatu” var atzīmēt dažus jaunus akcentus pēdējā laika darbos, gan tematikas, gan krāsu kolorīta ziņā. Izstādes pamatu veido mākslinieka jaunradīti darbi, tādējādi radot jaunas un paliekošas vērtības, kuras papildinās līdzšinējo Latvijas mākslas mantojumu.

Latvijas glezniecības klasiķis un klusās dabas lielmeistars Imants Vecozols ir viens no savdabīgākajiem un nozīmīgākajiem meistariem latviešu mākslā. Mākslinieks ir izcils kluso dabu meistars, kā arī Valdemāra Tones un Konrāda Ubāna tonālās glezniecības tradīciju turpinātājs. Imanta Vecozola interešu spektrs ir plašs, viņš darbojies daudzos žanros (klusajā dabā, ainavā, portretā, sadzīves žanrā u.c.), arī dažādās tehnikās (eļļas, temperas, akvareļa, pasteļa un jauktā tehnikā) un pat grāmatu ilustrācijas jomā.

Tipiskas Imanta Vecozola individuālā stila iezīmes saistās ar krāsās tuvinātu, pārsvarā baltu vai nedaudz ietonētu trauku kompozīcijām, kuras papildina arī vienkāršas ēdamlietas. Darbos sadzīvo gan tumši gaišie kontrasti, gan tuvinātu toņu tikko manāmās atšķirības, liekot skatītājam novērtēt vienlaikus uzskatāmas un tikko tveramas attiecības. 

Runājot par izstādi, pats mākslinieks atzīmē: “Ilggadēji gleznojot esmu mācījies un uzkrājis zināšanas - pieredzi, bet arvien nevaru skaidri noformulēt, kas īsti ir glezniecība? Var gleznot dažādi. Darbi būs atšķirīgi gan starp gleznotajiem, gan starp dažādiem laikmetiem, to sabiedrībām un tautām.

Zinātne attīstas, māksla - nē! Tā evaluējas un arvien kļūst savādāka. Pretstatā ikonām, es esmu 3-dimensiju gleznotājs. Man mūžīgā problēma ir panākt audekla plaknē dziļumu. Gaisma ir noslēpums. Fiziski to var izskaidrot, bet tās vizuālo iespaidu - nevar. "Sauli glezno daudzi, bet tā spīd tikai retajam", sacīja Konrāds Ubāns. Kāpēc tā?

Dabā visas krāsas un formas ir nopamatotas. Ja gleznā nav vajadzīgā kolorīta, gleznotājs nejūt laukumu savstarpējās attiecības un kopējo apgaismojumu. Es arvien mācos no savām un citu kļūdām.

Jaunībā visu vairāk apjūsmoju. Nekad nav bijis tuvs racionālais, kubistiski konstruktīvais, vai arī perfekcionālais fotoreālisms. Esmu laimīgs kā neatkarīgs gleznotājs, gleznoju to, kas man patīk un vēl vairāk esmu laimīgs, ja skatītājiem tas sagādā baudu.”

Cēsu Izstāžu nama jaunā izstāde ieskandinās “Mākslas dienas” un kalpos kā spēcīgs vēstījums mūsu valsts bagātīgā kultūras mantojuma pēctecībai jaunākās paaudzes mākslinieku darbos.

Izstāde skatāma no 2022. gada 22. aprīļa un līdz 12. jūnijam.

Cēsu Izstāžu namā
Mākslas dienu ietvaros 22. aprīlī atklāta stikla mākslinieces Martas Ģibietes izstāde “Ceļotājs un Dārzs”.

Izstādē skatāmas gan stikla skulpūras autortehnikā, gan ekperimenti plaknē, pārsvarā pēdējo gadu veikumi. Caurspīdīgās struktūras darbos no kolekcijas “Ceļotāji” papildinās nesen tapušie grafiskie gravējumi. Visjaunākie darbi būs telpiskie stikla pumpuri – mazi, lieli, cerīgi, gludi un krunkaini, koši un pelēcīgi, daži pavisam melni, citi dusmīgi. Tie ir kā liecība par neizbēgamo, neapstādināmo pavasari ap mums un mūsos pašos, par cerību, par rītdienu.

Runājot par izstādi, pati māksliniece atzīmē: “Esmu no tiem māksliniekiem, kas aizraujas ar procesu un pētniecību. Izbaudu radīšanas procesu sākot no pirmās skices, cauri stikla apstrādes procesiem, līdz pēdējiem montāžas darbiem. Mani iedvesmo daba un dzīve, un radošais darbs. Apbrīnoju struktūras un ritmus dabā, gan pētot lapas uzbūvi, gan skatoties pļavā vai ezera ūdeņos. Vēroju un pamanu krāsas, gaismas, ritmus dabā, pilsētā, visapkārt mums, un tas baro manu iztēli. Veidojot jaunus darbus, allaž rodas vēl un vēl jaunas idejas, kā papildināt esošo, kā pamēģināt savādāk, kā vēl varētu šo tēlu vai tehnisko risinājumu attīstīt. Tā ir kā pētniecība caur procesiem darbībā. Tā veidojas manu stikla objektu kolekcijas, katra mazliet atšķiras ar aktuālo vizuālo un idejisko uzdevumu – tonilitāti, formām, pielietoto stiklu, tehniku utt. Idejiski mani darbi ir par cikliskumu un ritmiem dabā un mūsu dzīvēs, par cerībām, bezcerību, ceļu, gaidām, prieku, vientulību un mazliet par skumjām. Es radu un dzīvoju, augu kopā ar saviem darbiem, citreiz ir grūti tos ierakstīt konkrētos teikumos, un nereti ar laika attālumu skatot senākus darbus, gribētos konceptu pārrakstīt.”


Izstāde skatāma no 22. aprīļa līdz 12. jūnijam.




Cēsu Vēstures un mākslas muzejā jauna izstāde

JAUNIEGUVUMI CĒSU VĒSTURES UN MĀKSLAS MUZEJA KRĀJUMĀ 2017-2021

Cēsu muzejs pēdējo piecu gadu laikā muzejam dāvātos vēsturiski nozīmīgus priekšmetus, dokumentus, fotogrāfijas, gleznas un citas laika liecības piedāvā apskatīt plašākai auditorijai izstādē „Jaunieguvumi Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumā”.

Izstāde atvērta no 10. marta līdz 29. maijam Jaunās pils semināru zālē.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, tā pastāvēšanas nu jau 97 gados, ir mērķtiecīgi veidotas nozīmīgas krājuma priekšmetu kolekcijas  Cēsu pilsētas un Vidzemes novada vēsturiskās atmiņas glabāšanai un sargāšanai. Cēsu muzejā šobrīd glabājās vairāk kā 166 000 muzeja priekšmeti. Pateicoties cēsniekiem, novada iedzīvotājiem, un arī ārvalstīs dzīvojošiem ar Cēsīm saistīto vācbaltu dzimtu pārstāvjiem pēdējo piecu gadu laikā muzeja krājums papildinājies ar 7490 priekšmetiem, kuri iegūti galvenokārt dāvinājumu veidā, kā arī pilsētas un novada arheoloģiskās izpētes rezultātā. Šajā izstādē esam eksponējuši tikai nelielu daļu no pēdējos gados muzejam dāvātajām kultūrvēsturiskajām liecībām.

Izstādi simboliski ievada unikāls priekšmets, kuram esam devuši nosaukumu – vēstījums no pagātnes nākotnei. Šis priekšmets ir tumši zaļa stikla vīna pudele ar vēstuli, kuru rakstījis būvuzraugs Jēkabs Amatnieks 1901. gadā, kurš piedalījies Cēsu pilsmuižas īpašnieka Emanuela fon Zīversa skaistā, historisma stila trīs stāvu īres nama būvniecībā Pils ielā 7 (blakus Cēsu Jaunajai pilij) 1900.-1901. gadā. Izstādē ir iespēja šo unikālo vēstuli izlasīt visā pilnībā. Tādejādi pirms 120 gadiem Cēsu būvnieku rakstīto vēstuli zem 1. stāva grīdas atrada mūsdienu amatnieki, remontējot šo namu jaunai dzīvei.

Apjomīgu jauniegūto arheoloģisko priekšmetu kopumu pārstāv 163 senlietas no Raskumu senkapiem, kuras atspoguļo Vidzemes latgaļu sadzīvi un tradīcijas Vecpiebalgas Kalna Raskumu vēlā dzelzs laikmeta apmetnē, 120 senlietas no viduslaiku apbedījumiem Cēsu Sv. Jāņa baznīcas iekštelpās un vairāk kā 100 senlietas no vecpilsētas apbūves Pils ielā 1, kur atrastā vēlā dzelzs laikmeta pavarda vieta ar bezripas keramikas trauku lauskām uzdevusi jautājumu par Cēsu senākajiem iedzīvotājiem vēl pirms viduslaiku pilsētas celšanas. Izstādē blakus 16. gs. monētām, kaula plāksnītēm un krāsns podiņu fragmentiem, uzmanību piesaistīs arī 18.-19. gs. domino kauliņš ar ciparu “3”un “7” atzīmēm.

Spilgtu un novada vēsturē nozīmīgu personību dzīves stāsti ir viena no izstādes vērtībām un pašām nozīmīgākajām tēmām. Izcilā arheologa, eksperimentālās arheoloģijas pamatlicēja Latvijā, Āraišu ezerpils pētnieka Dr. hist. Jāņa Apala turpat 50 gadu darba mūža arhīvs, kura 580 vienības ar dokumentiem, pētījumiem, fotogrāfijām un arheoloģiskajiem priekšmetiem muzejam nodeva viņa dzīvesbiedre arheoloģe Zigrīda Apala, ir nenovērtējams ieguldījums Latvijas arheoloģijas vēsturei.

Jaunieguvumu vidū ģimenes relikvijas par pirmo Cēsu pilsētas ārstu Kārli Heinrihu Aleksandru (Aleksis) Adolfi, pazīstamo Cēsu grāmatizdevēju Oskaru Jēpi, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, Raunas draudzes skolas skolotāju Eduardu Auku, Cēsu Mūzikas vidusskolas ilggadējo skolotāju, pianistu Paulu Krieviņu. Cēsis nav iedomājamas arī bez tādu izcilu personību pieminēšanas kā rakstnieks Miervaldis Birze, Cēsu Tautas teātra režisore Tatjana Šverste un kordiriģents un mūzikas skolotājs Visvaldis Grāvītis. Izstādes apmeklētājiem piedāvājam aplūkot tādus izcilus novada kultūras norišu izpratnei nozīmīgus materiālus kā Tatjanas Šverstes manuskriptu par Vidzemes teātru vēsturi un Miervalža Birzes rakstītās dienasgrāmatas.

Ne mazāk nozīmīgus stāstus Latvijas armijas vēsturē par laiku no 1919. līdz 1940. gadam  izstādē veido trīs karavīru – cēsnieka, pulkveža Jāņa Tomsona, jaunpiebaldzēna, artilērijas instruktoru baterijas kareivja Ignata Bartkeviča un cēsnieka, karavīra Riharda Sūniņa dzīvesstāsti fotogrāfijās, armijas laika dokumentos un atmiņās.

Pēdējos gados muzeja krājumā aizvien biežāk nonāk  digitāli radīti priekšmeti.
To vidū izceļams Līgas Eglītes muzejam nodotais digitālais arhīvs par Gaujas Nacionālo parku, kuru veido 26 gadu laikā apkopoti materiāli. Tik saturiski bagātu, sarežģītu un vienā datu nesējā apkopotu materiālu Cēsu muzejs savā krājumā iekļāva pirmoreiz. Izstādē apmeklētājiem piedāvāsim digitālā veidā ieskatīties šī nozīmīgā arhīva materiālos.

Katram muzeja krājumā ienākošajam priekšmetam ir savs stāsts un īpaša vērtība, ko mēs, Cēsu muzejnieki un vēstures pētnieki cenšamies izstāstīt gan izstādēs un ekspozīcijās, gan publikācijās un izglītojošās programmās, tādejādi saglabājot dzīvu mūsu pilsētas un novada vēsturisko atmiņu. Pateicamies ikvienam, kas palīdzēja un papildināja  Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumu ar kultūrvēsturiskām liecībām!






Cēsu Vēstures un mākslas muzejs
aicina uz trīs lekcijām tiešsaistē

“Seno namu pētniecība 19. – 20. gadsimts. Kur un kā meklēt?”

Vai tu zini cik sens ir tavs nams? Tu pats/i vari izpētīt nama vēsturi: iegūt ziņas par iepriekšējiem īpašniekiem, iedzīvotājiem un uzzināt kādas pārmaiņas notikušas gadu gaitā.

Cēsu muzeja vēsturniece Dace Cepurīte trīs lekcijās pastāstīs par seno pilsētas namu vēstures pētniecību. Izmantojot savu pieredzi ieteiks, kur un kā meklēt informāciju, kam pievērst uzmanību, lai iegūtu pēc iespējas vērtīgāku un bagātāku informāciju.

Dace Cepurīte: “LU Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā studēju neklātienē, paralēli strādājot Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. 2005. gadā ieguvu maģistra grādu vēsturē. Muzeja darbā esmu izveidojusi ekspozīcijas par senvēsturi un viduslaiku tēmu, izstādes par dažādām tēmām, uzrakstījusi publikācijas par medicīnas darbiniekiem Cēsīs. Bet visapjomīgākā ir tēma par Cēsu namu vēsturi. Tik interesanti fotogrāfijās, kartēs un dokumentos atklāt cēsnieku namu stāstus! Lai publiskotu pētījumus, 2013. gadā izveidoju datu bāzi “Cēsnieks un viņa nams”. Priecājos, ka iedzīvotāji interesējas par sava nama vēsturi un jautā par to muzejā.”

Mācību rīki: Mācību process organizēts tiešsaistes platformā Zoom. Kursu dalībniekiem jābūt datoram ar skaņas klausīšanās iespējām, mikrofonam un video kamerai. 

Mācību stundu sadalījums: 3 tiešsaistes nodarbības. Lekcijas ilgums 60 min, kurā ietilpst 40 min lekcijas daļa un 20 min jautājumu atbilžu daļa.

Nodarbību grafiks: 1x nedēļā, trešdienās, pulksten 18.00-19.00

  • 30.03. Namu uzskaites un reģistrācijas vēsture pilsētā, vēstures avoti (fotogrāfijas, kartes, dokumenti u.c.)
  • 6.04. Kā pētīt nama vēsturi Latvijas Valsts vēstures arhīvā, digitālajos resursos.
  • 13.04. Nekustamā īpašuma dokumeta (Zemes grāmatas) pētīšanas piemērs. Nams Cēsīs, Palasta ielā 15. (1878-1944)         

Pieteikšanās: līdz 28. martam rakstot uz e-pastu cesu.muzejam@gmail.com, tālrunis 22014848
(Dalībnieku skaits ierobežots)

Dalības maksa: 21.00 eiro, uzrādot Cēsu Drauga karti 15.00 eiro





 

 



CĒSU IZSTĀŽU NAMĀ IZSTĀDE “PLENĒRS”

No 4. marta līdz 17. aprīlim Cēsu Izstāžu namā aplūkojama izstāde “PLENĒRS”.

Izstāde “PLENĒRS” ir skatītāju tikšanās ar glezniecības plenēros Cēsīs radītajiem mākslas darbiem. Tā ir savdabīga sanāksme, kurā katram apmeklētājam dota iespēja izdzīvot sajūtas, emocijas, pārdomas ar patiesu klātbūtni daudzveidīgu glezniecības tehnoloģiju radītajos darbos.

Izstādē aplūkojami  ik vasaru Cēsīs, biedrības “Art Cēsis” plenēros aicināto Latvijas gleznotāju Rituma Ivanova un dēlu Rasmusa Ivanova un Krišjāņa Ivanova, Jāņa Blanka, Jāņa Dukāta, Jāņa Šneidera, Anša Rozentāla, Reiņa Liepas, Mārtiņa Zuša, Laimas Bikšes, Signes Vanadziņas, Kristīnes Rozenbergas, Zīles Ziemeles darbi. Gleznas tapušas ikonu gleznotāja un restauratora  Dmitrija Laščetko vadībā vasaras skolas meistarklasēs,  apgūstot glezniecības senās tehnoloģijas – eļļas, akvareļu un tušas darbos. 

Izstāde ir sava veida manifestācija glezniecības tradīciju saglabāšanai un popularizēšanai, prasmju pārmantojamībai un jaunās paaudzes gleznotāju mākslas valodā paustajam vēstījumam. 

Vasaras skolas plenēru organizators un izstādes kurators ir biedrība “Art Cēsis”. “Art Cēsis” regulāri skatītājiem piedāvā mākslas izstādes Cēsu pilsētā un dabas vidē. Viena no plašu rezonansi guvušajām izstādēm ir lielformāta gleznu izstāde  “Pārvēršanās”, Cēsīs pie Sarkanajām klintīm Gaujas krastos. 

Ilggadējs gleznotāju meistardarbnīcu un izstādes “PLENĒRS” atbalstītājs ir Cēsu novada pašvaldība un p/a “Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs”.  

 


Izstāžu namā
TEKSTILMĀKSLINIECES INESES JAKOBI IZSTĀDE “LOGI”

Jau vairākus gadu desmitus Ineses Jakobi darbu pamattēma ir LOGS. Šai izstādei mākslas darbi vākti diezgan ilgā laikā –kopš 1983. gada. Runājot par izstādi, pati māksliniece atzīmē: “Man logs ir kā metafora tiltam vai, tieši pretēji, robežai starp iekštelpu un āru, starp personību un sabiedrību. Kādēļ tas pats logs var būt tilts, bet citreiz robeža? Varbūt logi vienlaicīgi gan vieno, gan šķir?”

Materiāli, ar kuriem strādā māksliniece ir ar savu vēsturi. Jau no 1980. gadiem Inese Jakobi darbu veidošanai izmanto izbrāķētu rūpniecības produkciju un atgriezumus. Šodien viņas darbi top no kādreiz iekārotiem, lietotiem, tad izmestiem kā vairs nederīgiem ražojumiem. Katru mākslas darbu māksliniece veido tikai ar rokām, jo uzskata, ka darba procesam ir sava nozīme, savs stāsts. Skatītāju gaida aizraujošs, pētniecisks darbs, jo katrs noteikti pētīs, no kā katrs mākslas darbs, sava veida brīnums, ir tapis.

Izstāde apskatāma no 7. janvāra līdz 27. februārim.

Ieeja ar sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu.



Izstāžu namā
GLEZNOTĀJA MĀRČA STUMBRA IZSTĀDE “PA VARAVĪKSNES TILTU”

Gleznotāja Mārča Stumbra izstāde Cēsu Izstāžu namā būs aplūkojama pirmo reizi. 2022. gads – mākslinieka 80-tais jubilejas gads, un viņa sūtība mākslā bija – ar savu krāsu izjūtu gammu uzburt pasauli, kura sniedz harmoniju un ticību labajam.
Glezniecībai mākslinieks atdeva visu savu mūžu, sirdi un dvēseli. Daba māksliniekam bija ceļvedis un skolotājs, kurā viņš saskatīja visu labo un skaisto, guva iekšējo līdzsvarojumu un iedvesmu glezniecībai.

Savā glezniecībā, izmantojot gan eļļas, gan pasteļtehniku, mākslinieks strādāja visos žanros – portretā, klusajā dabā, akta, figurālajā un sadzīves žanra glezniecībā, bet jo īpaši ainavā. Kā reālistiskās mākslas sekotājam viņam bija nepieciešams ieaugt vidē, kura tika iemūžināta krāsās, un sajust tās gaisotni, atmosfēru. Mārcis Stumbris – otas meistars, kura gleznu rāmjos iekļautā pasaule ne tikai atklāj mākslinieka redzējumu, bet rada arī mūsu līdzpārdzīvojumu.

Izstāde apskatāma no 7. janvāra līdz 27. februārim.

Ieeja ar sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā  jauna izstāde
 “Latvijas valsts ģerbonim – 100”




Atzīmējot Latvijas valsts ģerboņa 100 gadus, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā valsts svētku nedēļā no 17. novembra tiek atvērta valsts ģerboņa vēsturei veltīta izstāde.

Izstādē sniegts ieskats valsts ģerboņa ģenēzes un pielietošanas jautājumos, kā arī akcentēts mūsu novadnieku devums Latvijas valsts ģerboņa veidošanā un popularizēšanā. Izstāde paredzēta ilglaicīga, to plānots izmantot arī skolu mācību procesā.


 Valstspapīru spiestuves izdotā pastkarte
ar Latvijas valsts lielo ģerboni krāsās. 1921


Latvijas valsts ģerboņa dzimšanas diena ir 1921. gada 15. jūnijs, kad  Latvijas Satversmes sapulce pieņēma “Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni”. Valsts karogs un ģerbonis ir simboli, kas radīti, lai mūs vienotu. Ja par sarkanbaltsarkano karogu parlamentā un sabiedrībā diskusiju nebija, tad ģerbonis gan tā tapšanas, gan apstiprināšanas laikā izraisīja asas domu apmaiņas. Līdzīgi kā karogam tā arī ģerbonim bija sava priekšvēsture. Izstādē par to stāsta gan 1918. gada decembrī Tautas padomē apstiprinātais Burkarda Dzeņa ģerbonis, kuru mēs pazīstam arī kā “saules ģerboņa emblēmu”,  gan 1921. gada jūnijā pieņemtā ģerboņa atsevišķu elementu vēsturiskās izcelsmes aspekti. Izstādē pirmo reizi aplūkojamas dokumentālas liecības par ģerboņa izstādes konkursā godalgotajiem autoriem, kā arī materiāli, kas parāda kāpēc un kā aktualizējās jautājums par ģerboņa līdzautoru mākslinieku Vili Krūmiņu.

Sabiedrībā ir interese gan par Latvijas heraldiskajiem simboliem, gan personībām, kuru darbs un dzīve ir bijusi saistīta ar vienu no valsts galvenā simbola – valsts ģerboņa veidotājiem un popularizētājiem. Saistībā ar Latvijas valsts ģerboņa izveidi 1921. gadā īpaši pieminams izcilais grafiķis profesors Rihards Zariņš (1869–1939). Viņš bija ne tikai valsts ģerboņa autors, bet arī viens no redzamākajiem jaunā ģerboņa ieviesējiem dzīvē un popularizētājiem (metāla naudas – santīmi un lati, papīrnauda, pastmarkas, citi vērtspapīri un diplomi ). Rihards Zariņš bērnību un sākumskolas gadus pavadījis Līgatnē, mācoties papīrfabrikas skolā. Viņa ģimene pēc atgriešanās no Krievijas 1919. gadā dzīvoja Cēsīs un dēls Jānis Zariņš cīnījies Cēsu pulka Skolnieku rotas sastāvā Cēsu kaujās.

Valsts ģerboņa tapšanas un ģenēzes stāstu izstādē turpina stāstīt arī mūsu novadnieku, Latvijas Atbrīvošanas kara dalībnieku Markusa Gailīša un Artūra Ozola darbība valsts ģerboņa izstrādei izveidotajā Satversmes komisijā, Cēsu un novada kultūrvēsturē tādu nozīmīgu mākslinieku kā Kārļa Brencēna, Kārļa Krauzes un Harija Gricēviča ieguldījums valsts ģerboņa popularizēšanā vērtspapīru, naudas zīmju, pastmarku un citu valstiski svarīgu dokumentu izstrādāšanā. Savukārt cēsnieka, kultūrvēsturnieka, Skolnieku rotas karavīra Kārļa Dzirkaļa mūžs bija veltīts gan valsts karoga, gan ģerboņa pētniecībai un popularizēšanai. Viņa savāktās liecības kā nenovērtējams dāvinājums ir nonākušas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.

Cēsu pilsētas valdes sēžu zāle Rīgas ielā 7, kuras griestus
grezno Latvijas lielais valsts ģerbonis.
Pie sienas reljefs kolorēts lielais valsts ģerbonis. Ap 1924. gadu


Izstādē sniegts arī ieskats ģerboņa pielietošanā bēgļu gaitās un trimdā pēc Otrā pasaules kara, kā arī iezīmēts sarežģītais ģerboņa atgūšanas ceļš Trešās Atmodas gados un peripetijas ar tā nostiprināšanu atjaunotās Latvijas Republikas likumdošanā.

Izstādes autori izsaka pateicību galvenajam sadarbības partnerim Latvijas Valsts vēstures arhīvam, kā arī  Latvijas Valsts arhīvam, Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, Latvijas Kara muzejam, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejam, Latvijas sporta muzejam, Latvijas Okupācijas muzejam, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Muzejam un pētniecības centram Latvieši pasaulē (LAPA) par sniegto informāciju un izstādē izmantotajiem materiāliem.

Izstādes autors: Tālis Pumpuriņš
Izstādes kuratore: Vija Rozentāle
Izstādes mākslinieks: Dainis Andersons

Izstāde Jaunās pils 3. stāvā atvērta no 17. novembra
līdz 28. februārim 2022. gadā.

Ieeja ar sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu.



Izstāde
CĒSU NOVADA MĀKSLAS BALVA 2021

Sākot ar 17. novembri Cēsu Izstāžu namā būs skatāma vizuālās mākslas konkursa izstāde – Cēsu novada mākslas Balva 2021.

Cēsu novada mākslinieki veido nozīmīgu pilsētas identitātes daļu, padarot pilsētas dzīvi neatkārtojami krāsaināku un radošāku. Konkursa izstāde tiek organizēta, lai izceltu Cēsu novada profesionālo mākslinieku veikumu un nozīmi Cēsu novada un Latvijas kultūras dzīvē.

Gada balvas mērķis ir radīt laikmetīgus un sociāli aktīvi ievirzītus mākslas darbus, veicināt un materiāli atbalstīt Cēsu novada mākslinieku radošo darbību, popularizēt Cēsu pilsētas un novada profesionālos māksliniekus un viņu radītos darbus, kas pārstāv visus vizuālās mākslas žanrus – glezniecību, grafiku, tēlniecību, keramikas, metāla, ādas, stikla mākslu un citas tehnikas.

Šogad pieteicās 26 mākslinieki: Ritums Ivanovs, Ivars Aizkalns, Matiass Jansons, Christopher Flesh, Anna More, Signe Vanadziņa, Elīza Vanadziņa, Eero Rass, Emma Rass, Kristaps Priede, Ērika Māldere, Aigars Lenkevičs, Jānis Galdiņš, Vilnis Kļaviņš, Dzintra Vilks, Alise Ķīnasta, Ināra Brence, Kristīne Rozenberga, Inguna Briede, Ilma Strazdiņa, Ligija Vroņevska, Liene Biezā, Elza Timermane, Inga Miezīte, Juris Bindemanis un Inese Ezertēva.

Izstādes noslēgumā gada balvai pieteiktos darbus vērtēs profesionāla žūrija. Ar Cēsu novada pašvaldības atbalstu māksliniekiem, konkursa dalībniekiem paredzēts finansiāls balvu fonds – viena Zelta, divas Sudraba un viena Skatītāju balva.

Aicinām ikkatru iesaistīties – atnākot un apskatoties izstādi, nobalsot par interesantāko mākslas darbu!

Izstāde apskatāma līdz 30. decembrim.
Ieeja tikai ar Covid-19 sertifikātiem.






Cēsu muzejā atklāta Latvijā vēl nebijusi izstāde

Zili baltās pasaules valdzinājums.
Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. (18. – 21. gadsimts)”

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā no 2. oktobra skatāma izstāde “Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. (18. – 21. gadsimts)”, kas tapusi sadarbībā ar mākslas zinātniekiem Daini Bruģi un Inu Līni.
Šī ir pirmā izstāde Latvijā, kura apkopojusi Latvijas muzejos un privātkolekcijās esošos angļu dekolētā fajansa izcilākos paraugus.


Izstāde stāsta par nozīmīgu britu lietišķās mākslas jomu – dekolēto keramiku –, kura 19. gadsimtā izvērtās par gigantisku industriju un vienu no nozīmīgākām šīs valsts eksporta nozarēm. Izstādē atklātas nozīmīgas ar britu dekolēto keramiku saistītās tēmas – sākot ar minētā apdares veida priekšvēsturi un aizsākumiem Anglijā, dekolēšanas tehnoloģiju un dekolēto trauku ražošanas attīstību, un beidzot ar šo trauku formu un motīvu daudzveidību, to zīmju skaidrojumiem, nozares ietekmi uz citu Eiropas zemju keramiku un vēl šodien vērojamajām izpausmēm pasaules dizainā un popkultūrā. Īpaši nozīmīgi ir senāko periodu priekšmeti, kuru dekorā izmantoti reti sastopami dekoratīvie motīvi, kā arī tie, kuri jau vēsturiski bijuši saistīti ar Latviju.
Latvijas pilīs un kungu mājās Angļu dekolētā keramika plaši izmantota jau kopš 19. gadsimta pirmās puses, savukārt gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā tā iekaroja savu vietu arī pilsētnieku ikdienā un turīgāku zemnieku mājās.
 

Lai radītu iespējami plašu priekšstatu par visiem šīs lietišķās mākslas nozares aspektiem, izstādē aicināti piedalīties Latvijas muzeji un privātkolekcionāri.
Tās kodolu veido izstādes idejas autora un iekārtotāja, mākslas zinātnieka Daiņa Bruģa privātkolekcija, kuru papildina Agritas Tipānes kolekcijas priekšmeti. Savukārt, dekolētā fajansa izplatību Latvijā uzskatāmi parāda 18 muzeju dalība izstādē no dažādiem Latvijas reģioniem. Jau izstādes veidošanas procesā, kā negaidīts pārsteigums, atklājās un izstādē būs skatāmi arī cēsnieku Rozenbergu ģimenē glabātie dekolētie fajansi, no kuriem senākie datējami jau ar 19. gadsimta vidu.

Izstāde Jaunās pils Bēniņu izstāžu zālē skatāma līdz 2022. gada 30. septembrim.


Cēsu Vēstures un mākslas muzejā izstāde
Viss būs jau ir.
Mākslinieces Alises Ķīnastas izstāde”


Cēsu Vēstures un mākslas muzejs aicina apmeklēt Cēsu mākslinieces un grafikas dizaineres Alises Ķīnastas darbu izstādi “Viss būs jau ir”.
Izstāde apskatāma Jaunās pils 3. stāvā no 30. septembra līdz 31. oktobrim.

Alise Ķīnasta ir radoša personība, kura par mākslu padara visu, kam pieliek roku un velta savu laiku un uzmanību. Amplitūda viņas radošajām izpausmēm ir vērienīga, veidojot tiltu starp mākslu un grafikas dizainu. Tiek uzburtas gleznas, grafikas, tekstila izstrādājumi, zīmolu vizuālās identitātes, kāzu ielūgumi, produktu iepakojumu dizains, iekārtotas pasākumu vietas. Viņai ir lieliska spēja ieraudzīt skaisto detaļās, kas izpaužas gan viņas darbos, gan fotogrāfijās. Alise pasniedz arī akvareļu un tekstila apgleznošanas kursus, kuros cilvēki viņas klātbūtnē un pavadībā uz brīdi paši spēj sajusties kā mākslinieki un radīt mākslu, kurā ietērpt sevi ikdienā. To visu Alise dara ar lielu siltumu, mīlestību, pārliecību un radošumu. Vienīgais, kas Alisei varētu pietrūkt, ir – laiks. Vēl viena diena nedēļā, lai gūtu iedvesmu no pastaigām dabā nākamajiem darbiem.

Nav tādas telpas, kur varētu parādīt visu to, kas ir Alise, bet nelielu ieskatu viņas personībā varam iepazīt šajā izstādē – apskatīt Alises ideju labirintus, kuros noķert pleķisma eksploziju, ekspresiju, rotaļību, prieku, dažādību un vieglumu. Viss būs jau ir. Alises darbi ir viņas spēļu laukums (ļoti talantīgs bērns ar 30 gadu pieredzi rotaļu laukuma veidošanā). Ejam spēlēties?



Sagatavoja
Paula Lūse, mākslas zinātniece

——————
Alise Ķīnasta, dzimusi un augusi Cēsīs
Māksliniece / grafikas dizainere / uzņēmēja
Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente (2014) - mākslas zinātnes nodaļa.
Gleznu, grafiku, ilustrāciju izgatavošana. (Eļļa, akrils, akvarelis, jauktas tehnikas).
Modernā kaligrāfija – dažādu materiālu grafikas dizains rokrakstu tehnikās (kāzu ielūgumi, citu papīrlietu dizains un izgatavošana).
Tekstila māksla (krāsotu, apgleznotu zīda / lina produktu dizains).
Grafikas dizains - zīmolu vizuālā identitāte, plakāti, ielūgumi, iepakojums, pasākumu drukas materiāli.
www.alisekinasta.eu
www.aplusb.design
 


IZSTĀŽU NAMĀ

TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS UN
AMATNIECĪBAS IZSTĀDE "ĀDA (R)ĀDA"


10. septembrī plkst.16.00 Cēsu Izstāžu namā tiks atklāta Tautas lietišķās mākslas un amatniecības izstāde “ĀDA (R)ĀDA” sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru. Izstādē būs apskatāmi Tautas lietišķās mākslas studiju dalībnieku un individuāli strādājošu meistaru darbi.


Lietišķās mākslas izstādē “ĀDA (R)ĀDA” atspoguļosies ādas mākslinieciskās apstrādes meistaru veikums, to jaunrade un radošās idejas darbos, kas tapuši pēdējos gados.
Visvairāk tautas lietišķās mākslas studiju, kas nodarbojas ar ādas māksliniecisko apdari bija Rīgā. Šobrīd ir palikusi tikai viena šāda studija – Rīgas pilsētas kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” Tautas lietišķās mākslas studija “Plastika”, kura strādā studijas vadītājas Džeimas Kriķes vadībā. Meistari izgatavo dažādus dekoratīvus, praktiski lietojamus priekšmetus – ādas kārbas un somas, kā arī iesien grāmatas.

Pēdējos gados ir palielinājusies interese arī par arheoloģiskajos izrakumos sastopamo ādas zābaciņu, pastalu, kā arī tradicionālā stila apavu darināšanu. Šo virzienu izstādē pārstāvēs meistari no SIA “Kristāla kurpīte”, meistares Agrita Krieviņa Siliņa un Guna Zommere.

Izstāde Cēsu Izstāžu namā būs apskatāma no 2021. gada 10. septembra līdz 31. oktobrim.




IZSTĀŽU NAMĀ

NIKOLAJA  KARAGODINA SIMTGADEI VELTĪTA IZSTĀDE "LATVIJAS AINAVAS"

10. septembrī plkst. 16.00 Cēsu Izstāžu namā tiks atklāta latviešu vecmeistara Nikolaja Karagodina simtgadei veltīta izstāde “Latvijas ainavas”, kurā būs apskatāmi gleznotāja darbi no privātkolekcijām. Izstāde tapusi pēc Santas Bormanes, dzimušas cēsinieces, kafijas un tējas veikala Santini Coffee saimnieces un aizrautīgas mākslas mīļotājas  iniciatīvas.
Nikolajs Karagodins, kuram nākamā gada janvārī apritētu 100 gadu, darbojies visos glezniecības žanros, vairāk pievēršoties tieši ainavu glezniecībai. Viņa jubilejas izstādē “Latvijas ainavas” tiks eksponēti kolekcionāru Santas Bormanes un Jura Vēvera uzticētie darbi, kas atklāj Nikolaja Karagodina mākslas daudzveidību: te redzams koku, ceļu, debesu tēlojums, piejūras ainas un zvejas laivas, jumti, klusās dabas, ziedu kompozīcijas.
Mīlestību pret dzimtenes dabas skaistumu un dabu kā spēka avotu gleznotājs savos mākslas darbos attēlojis piesātinātos krāsu akordos un noskaņu daudzveidībā. Emocionālajā skanējumā mijas vieglas skumjas ar nomierinošu klusumu un saules staru siltumu – tā mākslinieka darbus raksturo izstādes iniciatore Santa Bormane.

“Es mīlu Latvijas dabu, it sevišķi tās ainavas un sižetus, kas zūd no mūsu ikdienas – siena gubiņas un lauku darbi. Esmu to piedzīvojusi bērnībā, bijusi siena pļavā, mežmalā lasījusi avenes un meža zemenes, zvejojusi zivis upē un ezerā no laivas. Daba ir bijusi ar mani bērnībā un ir tagad – pārgājienos pa meža taciņām un jūras piekrastē, laivojot pa upēm, nakšņojot teltī, vai vienkārši sēņojot un ogojot. Daba ir spēka avots, kur paklausīties klusumu un būt ar sevi. Šīs ainas man ir tuvas ne tikai dzīvē, bet arī mākslā, tāpēc kolekcionēju tieši šāda tipa mākslas darbus. Rudens ir brīnišķīgs laiks, kad dalīties ar skaistajām Latvijas ainavām!” stāsta Santa Bormane, kura mākslinieku Nikolaju Karagodinu pazinusi personīgi un pavadījusi daudzas stundas kopā ar viņu gan mākslinieka darbnīcā, gan Jura Vēvera mājā, tērzējot pie tējas un kafijas tases par mākslu, dzīvi un sabiedrību.
Kolekcionāre Santa Bormane ir izveidojusi mākslinieka Nikolaja Karagodina izstādes katalogu.


Uzziņai par mākslinieku:
Nikolajs Karagodins (1922–2015) dzimis Limbažu novadā, Staicelē. Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā (1943–1949), apmeklējis V. Purvīša dabasskatu meistardarbnīcu (1943–1944) un Ģ. Eliasa figurālo meistardarbnīcu (1945–1949). Kopš 1957. gada bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Ilgus gadus strādājis par skolotāju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Izstādēs Nikolajs Karagodins piedalījies jau kopš studiju gadiem. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā muzeja, Mākslas muzeja “Arsenāls” un Krievijas muzeju kolekcijās, kā arī privātās kolekcijās Francijā, Itālijā, Austrijā, Holandē, Japānā, Somijā, Austrālijā, Polijā, Argentīnā, Kanādā un Latvijā.

Cēsu Izstāžu nams ar plašu retrospekcijas izstādi godina gleznotāju Nikolaju Karagodinu, vienu no Vilhelma Purvīša skolai piederīgiem māksliniekiem.

Izstāde Cēsu Izstāžu namā būs apskatāma līdz 31. oktobrim.



Jaunās pils Bēniņu izstāžu zālē līdz 29. augustam

Izstāde

VEČELLA. KOSTĪMMĀKSLAS ZELTA FONDS
Kino un teātra kostīmu māksliniece
Večella Varslavāne


Izstāde veltīta vienai no ievērojamākām, šarmantākajām un elegantākajām kostīmu māksliniecēm Latvijā Večellai Varslavānei (1930–2015).
Māksliniecei, kuras radošā darba mūžs Latvijas kino un teātra vēsturē ir rakstāms ar Zelta burtiem.
Izstāde veidota sadarbībā ar LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeju.




Izstādē ir apskatāmi vairāk kā 45 kostīmi no kinofilmām Rīgas Kinostudijā un teātra izrādēm Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī,  Jaunajā Rīgas teātrī un Latvijas Nacionālajā operā un baletā. To vidū kostīmi tādiem leģendāriem aktieriem kā aktrisei  Vijai Artmanei no kinofilmas “Teātris” un izrādes “Pīķa dāma” Jaunajā Rīgas teātrī, aktieriem Uldim Dumpim, Oļģertam Kroderam, Rūdolfam Plēpim un daudziem citiem. Tos papildina arī filmu un izrāžu lielformāta fotogrāfijas no Eduarda Smiļģa Teātra muzeja, Latvijas Nacionālā teātra un Latvijas Nacionālās operas krājuma un kostīmu skiču kopijas no mākslinieces meitas gleznotājas Frančeskas Kirkes personīgā arhīva. Savukārt stāstu par Večellas Varslavānes ceļu kostīmmākslā palīdzēs atklāt gan aktieru un režisoru stāsti, gan arī pašas mākslinieces balss ieraksti un izrāžu fragmenti.

Večella Varslavāne ir māksliniece, kura ar saviem kostīmiem ir pratusi palīdzēt aktierim atrast tieši to tēlu, kad “uzvelkot kostīmu piedzimst izrāde”. Savā radošajā darbībā viņu vairāk interesējušas lietas un tēmas, kurās realitāte mijās ar fantāzijas pasauli. To lieliski varam redzēt mākslinieces zīmētajās kostīmu skicēs izstādē eksponētajos tērpos, kuri, lai arī veidoti laikmetam raksturīgajā stilistikā, tomēr visā savā būtībā ir fantāzijas tērpi konkrētai filmai vai izrādei konkrētajā laikā un telpā.

Nozīmīgs laika periods Večellas Varslavānes radošajā darbībā bija laiks Rīgas Kinostudijā no 1970. gada, kad veidoti kostīmi 28 filmām. Nozīmīga bijusi sadarbība ar Aloizu Brenču, radot tērpus 6 režisora filmām, to starpā “Šahs briljantu karalienei” (1973), “Dāvanas pa telefonu” (1977), “Rallijs” (1978). Īpaši izceļams ir mākslinieces kopdarbs ar Jāni Streiču, sevišķi leģendārajā filmā “Teātris” (1978), ar režisoru Arvīdu Krievu filmās  “Aveņu vīns” (1984), “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987), arī ar Oļģertu Dunkeru filmā “Viktorija” (1988), par kurām māksliniece saņēmusi “Lielā Kristapa” balvas.







Teātros kopā radīti kostīmi 56 izrādēm. Īpaši atzīmējama Večellas Varslavānes sadarbība ar režisoru Alvi Hermani 1990. gados, kad top tādi kostīmmākslas meistardarbi Jaunajā Rīgas teātrī kā izrādes “Marķīze de Sada” (1993), “Kaija” (1996), “Vilkumuižas jaunkundzes” (2000). Mākslinieces radošās karjeras pēdējais posms visciešāk saistīts ar režisores Indras Rogas iestudējumiem Latvijas Nacionālajā teātrī, kā A. Obrazcova “Divas sirdis” (2003), H. Ibsena “Nora” (2005), V. Šekspīra “Karalis Līrs” (2006), L. Stumbres “Smiltāju mantinieki” (2008), G. Janovska “Uz neatgriešanos” (2009) u.c. Indras Rogas iestudētās R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” (2010) ir vienīgā izrāde ar Večellas Varslavānes kostīmiem, kas joprojām atrodas teātra repertuārā.



Īpaša pateicība izstādes līdzautoriem Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktoram Jānim Siliņam un muzeja mākslas ekspertam Ralfam Liepam.

Cēsu muzejs pateicas par līdzdalību un atbalstu izstādes veidošanā Rīgas Kinostudijai, Latvijas Nacionālajam teātrim, Dailes teātrim, Jaunajam Rīgas teātrim, Latvijas Nacionālajai operai un baletam, Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumam un Večellas Varslavānes meitai gleznotājai Frančeskai Kirkei!

Vislielāko paldies Cēsu muzejs saka izstādes galvenajam atbalstītājam  Veikalu tīklam ZAPPING !
Izstāde atvērta no 9. jūnija līdz 29. augustam




Cēsu Izstāžu namā lidz 5. septembrim

Izstāde
AKTĪVĀ KUSTĪBA


No 23. jūlija līdz 5. septembrim Cēsu Izstāžu namā skatāma divu mākslinieku, Pētera Sidara un Jura Petraškeviča, kopīgi veidotā izstāde “Aktīvā kustība”. Izstāde ir apskatāmas P. Sidara veidotas instalācijas un objekti un J. Petraškeviča zīmējumi.

Pēteris  Sidars (1948) ir tekstilmākslinieks, kura radošās darbības lauks ietver dažādas jomas – tekstilmākslu, instalācijas, objektus. Mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, turpinājis studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Tekstilmākslas nodaļā. Kopš 1976. gada regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, sarīkojis virkni personālizstāžu Latvijā. Piedalījies nozīmīgās starptautiskās izstādēs, konkursos, konferencēs un simpozijos Itālijā, Beļģijā, Japānā, Šveicē, Francijā, Meksikā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Dānijā, Ķīnā.

Mani darbi nav domāti vēstījumiem vai manifestācijām, vai filozofēšanai, tie nav domāti pastāstīšanai vai iztulkošanai. Mans dzīves stāvoklis, kuru es pieņemu kā kustību, atbilst manu darbu būtībai. Es mēģinu savos darbos radīt prieku un turpināt manās iecerēs aizsākto rotaļu. Manā dzīvē svarīgas ir emocijas, to brīvs uzplaiksnījums, iztēles spējas. Šai kustībai nekad nav gala, tā vienmēr paredz tālākas attīstības iespējas. Māksla ir mans dzīvesveids un mana vienīgā patiesā kaislība. Vairāk vai mazāk strādāju un vēlos strādāt „psihoautomātiski”, kas nozīmē, ka, veidojot darbu no dažādiem materiāliem, sākotnēji tam neizvirzu kādu konkrētu ideju. Tā strādājot, radu darbu, līdz rodas vajadzīgais efekts. Darba gala rezultātu nosaka manas izjūtas. Mani “stohastiskie” fraktāļi liek paraudzīties ar citām acīm uz mākslas pasauli. Manā iekšējā mākslas telpā ir ienācis fraktālisms, kas sastopams dabā, un tas dod man dzīves gaisotni un ir neaizstājams iedvesmas avots. Es atrodos it kā savā “kustības telpā”. Šī “kustības telpa” palīdz paplašināt manu zinātkāri par dzīvi mākslā. Tā man palīdz dziļāk elpot. Lai dzīvo abstrakcionisms!
p.s. Doma, kas izriet no sengrieķu filozofa Platona, ka visaugstākā skaistuma forma slēpjas nevis reālās pasaules formās, bet ģeometrijā, tiek izmantota arī abstraktās diskusijās, tāpat kā ideja, ka abstraktā māksla, tā kā tā nepārstāv materiālo pasauli, var tikt uztverta kā garīgā pasaule.”


Juris Petraškevičs (1953) aktīvi darbojas dažādās mākslas nozarēs – grafikā, glezniecībā, ilustrāciju un grāmatu dizainā, zīmē monētas. Ir mākslinieks vairākām animācijas  filmām (‘’Miega vilcieniņš’’, ‘’Neparastie rīdzinieki’’). Ieguvis apbalvojumus par grāmatu ilustrācijām un animācijas darbiem Latvijā un ārzemēs. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Vizuālās mākslas nodaļas vadītājs, arī izdevniecības ‘’Rīgas laiks’’ galvenais mākslinieks. 2008.gadā ieraksts IBBY (The International Boord an Books for Young People) Goda sarakstā.

“Mani interesē robeža starp realitātēm. Ja, esot gaismā aizveram plakstiņus, varam “ieraudzīt” dažādus objektus. Šo parādību sauc par entopisko fenomenu. Šāda pieredze katram no mums vienmēr ir ļoti personiska, to nevar dokumentēt, ir neiespējami tajā dalīties ar citiem. Tā ir tikai un vienīgi katra paša pieredze. Parasti vizuālā māksla tiek pretstatīta “laika mākslai” – kā teātri,  mūzikai. Taču šo darbu uztverē nozīmīga ir tieši laika dimensija. Es to sauktu par “izstiepto mirkli”. Vērošanas laikā redzējums mainās un, līdzīgi kā entopiskā fenomena gadījumā, skatītāja pieredze kļūst ļoti personiska un katram atšķirīga.”



Izstādes apskatāmas katru dienu no 10:00 līdz 18:00.
Ieejas maksa: 3.00 EUR pieaugušajiem, 2.50 EUR skolēniem, studentiem, pensionāriem.
Cēsu pilsētas un novada iedzīvotājiem pirmdienās un otrdienās Izstāžu nama apmeklējums par īpaši draudzīgu cenu: pieaugušajiem 2.00 EUR, skolēniem, studentiem, pensionāriem 1.00 EUR.



Jaunās pils 3. stāvā semināru zālē

Izstāde
JĀNIS DOREDS. IZCILAIS FOTO UN KINO REPORTIERIS  
20. GADSIMTA PASAULĒ



Jānis Doreds – 20. gadsimta foto un kino reportieris, kurš ar savu aizrautību un uzņēmību ieguva atzītu starptautisku slavu pasaules valstu reportieru vidū. Viņš aizvien bija tur, kur 20. gadsimtā risinājās apvērsumi, invāzijas, okupācijas un revolūcijas.
Izstāde iepazīstina ar fotogrāfa un kinoreportiera ģimeni un ārkārtīgi dinamisko dzīvi Latvijā, Krievijā, Eiropā un Amerikā. Izstādē skatāmas unikālas Jāņa Doreda uzņemtās fotogrāfijas un kino reportāžu fragmenti no 20. gadsimta pasaules karstākajiem punktiem. Ar izstādi šogad atzīmējam mūsu novadnieka, izcilā foto un kino reportiera 140 gadu atceres jubileju.



Jānis Doreds dzimis 1881. gada 23. aprīlī (pēc vecā stila) Veismaņmuižā pie Cēsīm, mācījies Cēsu zēnu elementārskolā. Viņa ceļš pasaulē sākās 1894. gadā, kad 13 gadu vecumā devās pie brāļa uz Maskavu, kur redzētās “kustīgās bildes” ierosināja sasniegt mērķi – iemācīties pašam filmēt.

Jānis Doreds (1881–1954) pirmās filmas uzņēma ASV, bija viens no pirmajiem Holivudas kino operatoriem. Taču filmēšana studijā likās garlaicīga. No 1920. – 1925. gadam Jānis Doreds bija “Pathe News” korespondents Baltijas valstīs un Polijā, no 1925. – 1950. gadam filmēja 20. gs. nozīmīgākos notikumus kā, piemēram, Krievijas vadītāja Ļeņina bēres, zemūdens “Nautilus” ekspedīciju uz Ziemeļpolu, Itālijas iebrukumu Etiopijā 1935. gadā, pilsoņu karu Spānijā, Varšavas bombardēšanu 1940. gadā, otrās frontes atklāšanu 1944. gada jūnijā un citus notikumus. Viņa uzņemtās reportāžas skatījās visu Eiropas valstu kinoteātros. Par Jāņa Doreda kino operatora gaitām rakstīja gan Eiropas, gan Amerikas, gan Austrālijas prese.



Kino reportiera gaitas Jānis Doreds noslēdza 1950. gadā. Kopā ar sievu Elizabeti apmetās paša mājā Norvēģijā, Džona Doreda salā, kur atpūtā nodzīvoja 4 gadus. Jānis Doreds miris 1954. gadā, apglabāts Norvēģijā.

Izstāde atvērta no 9. jūnija līdz 29. augustam




IZSTĀŽU NAMĀ
UNGĀRU ROTU IZSTĀDE UNGĀRIJAS APSLĒPTIE DĀRGUMI


Cēsu Izstāžu namā no 15. jūlija skatāma ungāru rotu  uzņēmuma  Zema  izstāde “Ungārijas apslēptie dārgumi”.


Rotu kolekcijās var saskatīt dažādu laikmetu stilus: baroku, jūgendstilu, Art Deco, kā arī laikmetīgas vēsmas. Iedvesmojoties no Rīgas jūgendstila, tika radīta īpaša kolekcija ar nosaukumu “Rīga”, kas ir veltījums Rīgas Jūgendstila centram.
Katrai ZEMA kolekcijai ir savs stāsts un nozīme. Uzņēmuma vadītāja un dizainere Eržēbeta Pappa (Erzsébet Papp) atzīst, ka liela loma kolekciju veidošanā ir ungāru tautas vēsturiskajām rotām un ornamentiem, kā arī mākslas un dabas motīviem. Rotu apgleznošanā izmantotie motīvi vienmēr ir ar saturu, vēstījumu, piemēram, kolekcija „Senais Spēks” mūsdienīgā veidā atspoguļo ungāru tautas rakstus un motīvus.
Ungārija ir viena no senākajām porcelāna ražotāju valstīm Eiropā, augstas kvalitātes porcelāna izstrādājumu ražošanas tradīcijas Ungārijā ir dziļi iesakņojušās un tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Nelielais ģimenes uzņēmums ir radījis spēcīgu zīmolu – ZEMA, kas jau vairāk kā desmit gadus veiksmīgi attīsta un popularizē Ungārijas lepnumu– augstvērtīgu porcelānu, izgatavojot porcelāna rotas, balvas vietējo un starptautisko sporta sacensību vajadzībām, kā arī izpildot individuālus pasūtījumus. Šim zīmolam raksturīgs unikāls stils, krāsu un dizainu daudzveidība, izsmalcinātas formas un kvalitatīvu, videi draudzīgu un nealerģisku izejmateriālu izmantošana.


ZEMA manufaktūrā porcelāna masa tiek veidota pēc pašu receptes, kas ir īpaši izstrādāta rotu izgatavošanai. Katra rota ir 100% roku darbs, sākot ar dizainu un beidzot ar pēdējo otas vilcienu. Rotu tapšanas procesā piedalās augstas klases speciālisti, mākslinieki un dizaineri, tādējādi nodrošinot produktam augstu kvalitāti. Īpašu vērtību ZEMA rotām piešķir to apgleznošanā izmantotais 21 karātu zelts un 23 karātu platīns. Domājot zaļi, ražošanas procesā tiek izmantoti atjaunojamie enerģijas resursi: elektrība manufaktūras vajadzībām tiek iegūta no saules baterijām, bet ražošanas laikā radušies blakusprodukti tiek vēlreiz pārstrādāti un izmantoti izejmateriālā.

ZEMA īpašniece uzsver, ka zināšanas par porcelāna izgatavošanu ir vērtīgs mantojums, kas ir saglabājies vairākās vietās Eiropā, un šis mantojums ir jānodod nākamajām paaudzēm, vienlaicīgi pielāgojoties iespējām, modes tendencēm un arī pircēju pieprasījumam. Ir jāiet līdzi laikam, taču visam jābūt līdzsvarā, tāpēc ZEMA rotas nav radītas radikālās modes iespaidā, tās izstaro klasisku, paliekošu eleganci un oriģinalitāti.
Izsakām patiecību Ungārijas vēstniecībai Latvijā par sadarbību izstādes organizēšanā!

Izstāde skatāma līdz 5. septembrim



Izstāde

JĒKABS STRAZDIŅŠ "DARBI UN KOLEKCIJA"

                                                                           
Sarīkot Jaunpiebalgā dzimušajam māksliniekam, mākslas vērtētājam, kolekcionāram un pedagogam Jēkabam Strazdiņam (1905-1958) veltītu izstādi pamudināja viņa māsas Grietas dēla Daga Strazdiņa vairāk nekā 120 mākslas darbu dāvinājums Cēsu vēstures un mākslas muzejam 2016. gadā.

“Piebalgas iedzīvotāji izveidojušies, gan pēc izrunas, gan izskata, rakstura un apģērba, īpatnēji. (..) Tak viena daļa izlaužas tādam darbam, kur liekas vairāk aicināti: viņi kalpo mākslai.”
“Es negribu gleznot kino skaistuļus, kas uzņēmušies strādnieku lomās, bet gan īstus darba cilvēkus, bez pūdera un smiņķa!” Jēkabs Strazdiņš


1933. gadā Jēkabs Strazdiņš pabeidza Latvijas mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. 1930. gadu sākumā viņš darbojās dumpīgajā jauno mākslinieku biedrībā “Radigars”, bet 1930. gadu otrajā pusē mākslinieciski raibajā “Zaļajā Vārnā”.
Aptuveni desmit gadus Strazdiņš periodikā (1930. gados laikrakstā “Brīvā Zeme” un žurnālā “Sējējs”, uzsverot nacionālās mākslas nozīmi, bet vācu okupācijas laikā avīzē “Tēvija” un žurnālā “Latvju Mēnešraksts”) recenzēja tēlotājas un lietišķās mākslas izstādes, veidoja mākslinieku portretrakstus. Viņš uzrakstījis ap četrsimt rakstu, kļūdams par vienu no ražīgākajiem mākslas dzīves apskatniekiem.
1930. gados Jēkabs Strazdiņš ar vietējo pašvaldību atbalstu uzsāka veidot Piebalgas mākslas muzeju. Tā krājumā bija ap simts mākslas darbu, kuru daļu kara gados izstādīja Jaunpiebalgas pagasta Pēterskolā. Kolekcijas liktenis, mainoties okupācijas varām, nav droši zināms. Bet daži saglabājušies darbi rosināja izveidot Piebalgas mākslas darbu krātuvi.

1949. gadā Mākslas akadēmijas un Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Mākslas zinātņu nodaļas docentam Jēkabam Strazdiņam (kopā ar sievu Annu) piesprieda 10 gadus izsūtījumā par to, ka viņš neziņoja par sievastēva sētā sastaptajiem nacionālajiem partizāniem un pussimtu “pretpadomju satura ideoloģiski neizturētām grāmatām” viņa bibliotēkā, konfiscējot mantu, to skaitā mākslas darbu kolekciju, kas bija lielākā pēc kara Latvijā. Tajā līdz ar latviešu mākslinieku vairāk nekā 370 gleznām, skulptūrām, gleznām, estampiem, dekorāciju skicēm un skulptūrām bija igauņu, lietuviešu, krievu, vācu, itāļu, holandiešu, flāmu, spāņu, poļu autoru darbi, kā arī 17.– 20. gs. dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetu un senas grāmatas. Arests pārtrauca mākslinieka neveiksmīgos centienus pielāgoties sociālistiskajam reālismam.
No izsūtījuma, kura lielāko daļu mākslinieks izcieta Bratskas apkārtnē, sabeigtās veselības dēļ atbrīvots, Strazdiņš dzimtenē atgriezās 1954. gadā. Bet padomju mākslas dzīvē viņam neizdevās iekļauties.

Daudzi Jēkaba Strazdiņa darbi zuduši laikmeta kolīzijās. Daļa paša un viņa mākslas kolekcijas darbu sadega ugunsnelaimē 1997. gada Ziemassvētkos.
Izstāde, kurā apkopoti gan muzejos, gan privātās kolekcijās nonākušie darbi, ir mēģinājums radīt pilnīgāku priekšstatu par Strazdiņa mākslas attīstību, kā arī rekonstruēt viņa kolekcijas daļu. Vairāki izstādē eksponētie darbi, starp kuriem par zudušu uzskatītā glezna “Darbs” (1935), ko Strazdiņš radīja Latvijas Mākslas akadēmijas Romas stipendijas konkursam, restaurēti.
1930. gadu otrajā pusē radītās gleznas iemieso Strazdiņa ieviesto jaunreālisma jēdzienu, kam raksturīga skaidrība un vienkāršība, no iepriekšējiem mākslas virzieniem pārmantota spēcīga ekspresija un apgarots siltums, kā arī sīkumaini neatdarināta daba un krāsas, kas nav pašvērtīgas.
Jēkabs Strazdiņš turpināja Ādama Alkšņa iesākto latviešu zemnieka ikdienas gaitu attēlojumu, tieši nesekojot novadnieka Kārļa Miesnieka liriskajai harmonijai. Reizēm neveiklajās, it īpaši bērnu, figūrās saskatāmas paralēles ar naivistu, Anša Cīruļa vai vācieša Oto Diksa cilvēku atveidojumiem.
Strazdiņa mākslas nozīmīga daļa (ekspresīvie ogles zīmējumi, papildināti ar temperu), tikpat dramatiska kā Teodora Ūdera māksla, atveido pirmsindustriālās lauku dzīves, bieži jaunsaimnieku smagā darba skatus, Piebalgas ainavā, vēstot par cilvēka mūža sūrumu ne tikai Latvijas laukos.

Izstāde atvērta no 9. jūnija līdz 18. jūlijam




Cēsīs pieminēs 1941. gada deportāciju 80. gadadienu

Šī gada 14. jūnijā aprit 80 gadu kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas – 1941. gadā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas pilsoņu.



Cēsīs vārdu lasīšana notiks pagalmā pie vēstures ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs”, Pils ielā 12. Izsūtīto vārdus lasīs Cēsu teātra dalībnieki, muzikāli papildinās Zane un Māris Rozenfeldi un koklētājs Namejs Kalniņš. Lasījuma mākslinieciskā koncepta autore un režisore Edīte Siļķēna.

Lasījumi tiks straumēti reāllaikā platformās LSM.lv un LNB.lv, kur būs pieejama “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” izstrādāta digitāla Latvijas karte ar apkopotām saitēm uz tiešraidēm no pasākumiem pašvaldībās. Šajā kartē vēlāk tiks ievietoti arī piemiņas pasākumu videomateriāli, kā arī dati par deportētajiem, lai veidotu un attīstītu publiski pieejamu tiešsaistes platformu, kas vizualizē deportācijas Latvijā, palīdzot aptvert apmēru un sekas, parādot statistiku un vienlaikus ļaujot izsekot individuāliem izvesto cilvēku stāstiem. Savukārt, lai latvieši pasaulē varētu iesaistīties un šai piemiņas brīdī būt domās kopā ar 14. jūnija upuriem, kā arī ar latviešiem Latvijā un citur ārzemēs, digitālajā piemiņas kartē būs sadaļa, kurā ikviens latvietis pasaulē varēs ievietot savu, ģimenes vai domubiedru grupas foto ar aizdegtām piemiņas svecēm rokās.

Pasākuma idejas autore Sandra Kalniete norāda: “Nav nekā personīgāka un individuālāka par cilvēka vārdu un uzvārdu, jo tas pavada ikvienu no dzimšanas līdz nāves brīdim un turpina pastāvēt līdz laiku aizlaikiem vēstures annālēs. Ikviens izsūtītais ir pelnījis, lai viņš nebūtu tikai sīka vienība kādā lielākā, apkopojošā skaitlī. Vārdu lasīšanas ceremonijai vienlaikus notiekot visos Latvijas novados un pagastos un piemiņas brīžus saslēdzot vienotā Latvijas tīmeklī, tiek dota iespēja piemiņas pasākumā piedalīties kā Latvijā, tā visā pasaulē mītošajiem tautiešiem.”

14. jūnija norises atspoguļos Latvijas sabiedriskie un reģionālie mediji.

Pasākumu Cēsu pašvaldībā rīko Cēsu Vēstures un mākslas muzejs un Cēsu Kultūras centrs sadarbībā ar pasākumu aģentūru "Making magic".

Piemiņas pasākumu “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” rīko Valsts prezidenta kanceleja un Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar ekspertiem no Latvijas Nacionālā arhīva, “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” un sabiedriskajiem medijiem.



Cēsīs pieminēs un godinās 1941. gada 14. jūnija deportācijās cietušos

2021. gada 14. jūnijā aprit 80 gadu kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas – 1941. gadā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas pilsoņu.




Atceres pasākumu ietvaros:

11. jūnijā 13.00, Latvijas Nacionālais arhīvs atklās virtuālu izstādi: "1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos".
Virtuālā izstāde būs apskatāma LNA mājaslapā www.arhivi.gov.lv . Izstādes atklāšanas pasākuma ietvaros notiks diskusija par 1941.gada deportāciju: tās norisi, kontekstu PSRS represīvajā politikā, vietu tautas atmiņā.

Diskusija to būs iespējams vērot portālā "DELFI".

Diskusiju vadīs: LNA Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Gints Zelmenis.
Diskusijā piedalīsies: LNA Cēsu zonālā valsts arhīva vecākā eksperte, izstādes idejas autore un  viena no izstādes veidotājām Anda Opoļska; LNA Latvijas Valsts arhīva eksperts un viens no virtuālās izstādes veidotājiem Ainārs Bambals; Latvijas okupācijas muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane; 1941.gadā deportētie Andris Eglītis un Zigrīda Pommere-Pervalova; režisore un projekta "Sibīrijas bērni" autore Dzintra Geka; aktieris un 1941.gadā deportēta bērna pēctecis Juris Žagars.

Projekts tika aizsākts pirms 10 gadiem un publicēto materiālu apjoms laika gaitā tika papildināts: fotogrāfijas, cilvēku atmiņas, arhīva dokumenti, dati par deportēto skaitu katrā apriņķī un citi materiāli.

14. jūnijā cilvēki visas dienas garumā tiek aicināti nolikt ziedus dzelzceļa malā pie piemiņas akmens 1941. gadā izsūtītajiem. Piemiņas vietā no 11.00 – 14.00 Zemessardzes 27. kājnieku bataljons nodrošinās goda sardzi, un tiks atskaņota tiešraide no pasākuma “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām”.

Pulksten 11.00 pasākumā ar nosaukumu “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” vienlaikus visā Latvijā tiks lasīti 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdi. Piemiņas pasākumi notiks arī tautiešu mītņu zemēs ārpus Latvijas.
Plkst. 10.50 plānota Valsts prezidenta Egila Levita uzruna.

Cēsīs vārdu lasīšana notiks pagalmā pie vēstures ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs”, Pils ielā 12. Šeit kopumā tiks lasīti 203 deportēto cilvēku vārdi. Lasījumus veiks Cēsu teātra dalībnieki, muzikāli papildinās Zane un Māris Rozenfeldi un koklētājs Namejs Kalniņš. Lasījuma mākslinieciskā koncepta autore un režisore Edīte Siļķēna.

Lasījumi tiks straumēti reāllaikā platformās LSM.lv un LNB.lv, kur būs pieejama “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” izstrādāta digitāla Latvijas karte ar apkopotām saitēm uz tiešraidēm no pasākumiem pašvaldībās.
Pasākumu Cēsu pašvaldībā rīko Cēsu Vēstures un mākslas muzejs un Cēsu Kultūras centrs sadarbībā ar pasākumu aģentūru "Making magic".

Piemiņas pasākumu “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” rīko Valsts prezidenta kanceleja un Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar ekspertiem no Latvijas Nacionālā arhīva, “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” un sabiedriskajiem medijiem. Pasākuma idejas autore Sandra Kalniete

Cēsīs pie Politiski represēto piemiņas sienas Pils ielas 12 pagalmā izveidota Maikla Makloulina skaņas instalācija “Kad es saku tavu vārdu, es tevi atceros”. To varēs dzirdēt katru dienu no plkst. 9:00 rītā līdz 19:00 vakarā.
Maikls Makloulins ir īru mākslinieks, kurš 2019. gada rudenī bija  Ruckas mākslas rezidenču centra rezidents Cēsīs. Viņš apmeklēja Latvijas okupācijas vēsturei un nacionālās pretošanās kustībai veltīto pastāvīgo vēstures ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs” un pauda vēlmi izveidot skaņas instalāciju, kas būtu veltīta  okupācijas režīmu politiski represētajiem, un kurā skanētu vairāk kā 600 represēto vārdi, kas apkopoti plāksnēs pie Politiski represēto piemiņas sienas Pils ielas 12 pagalmā. Lai ieceri īstenotu, ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” atbalsta fonds sadarbībā ar Ruckas mākslas rezidenču centru 2019. gada oktobrī aicināja cēsniekus piedalīties balss ierakstos Pils ielas 12 pagalmā. Aicinājumam atsaucās Cēsu Jaunās pamatskolas skolēni,  Pils kora dalībnieki, Jauniešu domes jaunieši, politiski represētie un viņu radinieki, kā arī NBS Instruktoru skolas Vecākā instruktoru kursa karavīri un ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” apmeklētāji. Pēc rezidences Cēsīs, mākslinieks atgriezās Īrijā, kur no balss ierakstiem izveidoja skaņas instalāciju "Kad es saku tavu vārdu, es tevi atceros".
Instalācija tapusi ar Īrijas Republikas kultūras atbalsta programmas “Culture Ireland” un Cēsu Kultūras un tūrisma centra finansiālu atbalstu, ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” atbalsta fondam sadarbojoties ar mākslinieku Maiklu Makloulinu un Ruckas Mākslas rezidenču centru.

Pulksten 15.00 pie Amatas stacijas paredzēta jaunizveidotās deportēto piemiņas vietas atklāšana. Organizators Cēsu Politiski represēto biedrība un tās vadītājs Pēteris Ozols


CĒSU VĒSTURES UN MĀKSLAS MUZEJS
ATKAL ATVĒRTS APMEKLĒTĀJIEM 
NO 9. JŪNIJA!


ATVĒRTS CĒSU PILS DĀRZS

Sākot ar 5. maiju, ievērojot valdības noteiktās prasības Covid-19 izplatības ierobežošanai, apmeklētājiem atvērts Cēsu pils dārzs.




Informējam, ka Viduslaiku pils torņi, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija Jaunajā pilī un Izstāžu nams apmeklētājiem būs atvērti no 9. jūnija.

Prasības, kas jāievēro apmeklējuma laikā:


  • jālieto sejas maska;
  • jāievēro 2 metru distance no pārējiem apmeklētājiem un jāizvairās no drūzmēšanās;
  • jāseko teritorijā izvietotajām norādēm un jāievēro vienvirziena plūsma;
  • jāievēro higiēnas prasības un jādezinficē rokas tam paredzētajās vietās.

Ja personai ir elpceļu infekcijas slimību pazīmes (drudzis, klepus, elpas trūkums), Cēsu pils apmeklētāju centra darbiniekiem ir tiesības apmeklētāju neielaist vai lūgt pamest teritoriju.


Darba laiks:
P. slēgts
O. slēgts
T. 10:00 – 18:00
C. 10:00 – 18:00
P. 10:00 – 18:00
S. 10:00 – 18:00
Sv. 10:00 – 18:00

Ieejas maksa:
Pieaugušajiem 3,00 EUR
Skolēniem, studentiem, pensionāriem, Cēsu drauga kartes īpašniekiem 1.50 EUR
Ģimenes biļete (divi pieaugušie un bērni līdz 16 g.v.) 5,00 EUR





1991. GADA BARIKĀŽU AIZSTĀVJU ATCERES DIENA

20. janvārī visā Latvijā atzīmē 30 gadus kopš
1991. gada barikāžu notikumiem.
Cēsīs barikāžu notikumus atzīmē ar izstādi – instalāciju un ugunskuriem Vienības laukumā, kas tiks atklāta 20. janvārī un būs pieejama cēsniekiem līdz pat 24. janvārim.

Cēsnieki kopā ar ģimenēm ir laipni aicināti apmeklēt laukumu, lietojot sejas maskas un ievērojot visus spēkā esošos drošības noteikumus. Tā būs iespēja atgriezties tā laika sajūtās un atcerēties spilgtākos brīžus, lai stāstītu par šiem notikumiem jaunākajām paaudzēm.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejs 20. janvārī aicina ikvienu piedalīties Kahoot spēlē par 1991.gada janvāra notikumiem. Saite uz to būs pieejama muzeja Facebook kontā. Piedalīšanās spēlē ļaus pārbaudīt, ko atceramies no tā laika, un uzzināt ko jaunu.
Tā kā stāsti par dalīšanos ar sviestmaizēm ir vienas no spilgtākajām barikāžu laikabiedru atmiņām, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs skolēniem rīko sviestmaižu gatavošanas akciju. Iesūtītie foto 20. janvārī tiks publicēti muzeja Facebook kontā.

Barikāžu atcerei veltītās norises organizē pašvaldības aģentūra “Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs”.


Cēsu izstāžu namā 18. decembrī tiek atvērta izstāde  
JĒKABS STRAZDIŅŠ “DARBI UN KOLEKCIJA”
                                                                           
Sarīkot Jaunpiebalgā dzimušajam māksliniekam, mākslas vērtētājam, kolekcionāram un pedagogam Jēkabam Strazdiņam (1905-1958) veltītu izstādi pamudināja viņa māsas Grietas dēla Daga Strazdiņa vairāk nekā 120 mākslas darbu dāvinājums Cēsu vēstures un mākslas muzejam 2016. gadā.

“Piebalgas iedzīvotāji izveidojušies, gan pēc izrunas, gan izskata, rakstura un apģērba, īpatnēji. (..) Tak viena daļa izlaužas tādam darbam, kur liekas vairāk aicināti: viņi kalpo mākslai.”
“Es negribu gleznot kino skaistuļus, kas uzņēmušies strādnieku lomās, bet gan īstus darba cilvēkus, bez pūdera un smiņķa!”

Jēkabs Strazdiņš

1933. gadā Jēkabs Strazdiņš pabeidza Latvijas mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. 1930. gadu sākumā viņš darbojās dumpīgajā jauno mākslinieku biedrībā “Radigars”, bet 1930. gadu otrajā pusē mākslinieciski raibajā “Zaļajā Vārnā”.
Aptuveni desmit gadus Strazdiņš periodikā (1930. gados laikrakstā “Brīvā Zeme” un žurnālā “Sējējs”, uzsverot nacionālās mākslas nozīmi, bet vācu okupācijas laikā avīzē “Tēvija” un žurnālā “Latvju Mēnešraksts”) recenzēja tēlotājas un lietišķās mākslas izstādes, veidoja mākslinieku portretrakstus. Viņš uzrakstījis ap četrsimt rakstu, kļūdams par vienu no ražīgākajiem mākslas dzīves apskatniekiem.
1930. gados Jēkabs Strazdiņš ar vietējo pašvaldību atbalstu uzsāka veidot Piebalgas mākslas muzeju. Tā krājumā bija ap simts mākslas darbu, kuru daļu kara gados izstādīja Jaunpiebalgas pagasta Pēterskolā. Kolekcijas liktenis, mainoties okupācijas varām, nav droši zināms. Bet daži saglabājušies darbi rosināja izveidot Piebalgas mākslas darbu krātuvi.

1949. gadā Mākslas akadēmijas un Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Mākslas zinātņu nodaļas docentam Jēkabam Strazdiņam (kopā ar sievu Annu) piesprieda 10 gadus izsūtījumā par to, ka viņš neziņoja par sievastēva sētā sastaptajiem nacionālajiem partizāniem un pussimtu “pretpadomju satura ideoloģiski neizturētām grāmatām” viņa bibliotēkā, konfiscējot mantu, to skaitā mākslas darbu kolekciju, kas bija lielākā pēc kara Latvijā. Tajā līdz ar latviešu mākslinieku vairāk nekā 370 gleznām, skulptūrām, gleznām, estampiem, dekorāciju skicēm un skulptūrām bija igauņu, lietuviešu, krievu, vācu, itāļu, holandiešu, flāmu, spāņu, poļu autoru darbi, kā arī 17.– 20. gs. dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetu un senas grāmatas. Arests pārtrauca mākslinieka neveiksmīgos centienus pielāgoties sociālistiskajam reālismam.
No izsūtījuma, kura lielāko daļu mākslinieks izcieta Bratskas apkārtnē, sabeigtās veselības dēļ atbrīvots, Strazdiņš dzimtenē atgriezās 1954. gadā. Bet padomju mākslas dzīvē viņam neizdevās iekļauties.

Daudzi Jēkaba Strazdiņa darbi zuduši laikmeta kolīzijās. Daļa paša un viņa mākslas kolekcijas darbu sadega ugunsnelaimē 1997. gada Ziemassvētkos.
Izstāde, kurā apkopoti gan muzejos, gan privātās kolekcijās nonākušie darbi, ir mēģinājums radīt pilnīgāku priekšstatu par Strazdiņa mākslas attīstību, kā arī rekonstruēt viņa kolekcijas daļu. Vairāki izstādē eksponētie darbi, starp kuriem par zudušu uzskatītā glezna “Darbs” (1935), ko Strazdiņš radīja Latvijas Mākslas akadēmijas Romas stipendijas konkursam, restaurēti.
1930. gadu otrajā pusē radītās gleznas iemieso Strazdiņa ieviesto jaunreālisma jēdzienu, kam raksturīga skaidrība un vienkāršība, no iepriekšējiem mākslas virzieniem pārmantota spēcīga ekspresija un apgarots siltums, kā arī sīkumaini neatdarināta daba un krāsas, kas nav pašvērtīgas.
Jēkabs Strazdiņš turpināja Ādama Alkšņa iesākto latviešu zemnieka ikdienas gaitu attēlojumu, tieši nesekojot novadnieka Kārļa Miesnieka liriskajai harmonijai. Reizēm neveiklajās, it īpaši bērnu, figūrās saskatāmas paralēles ar naivistu, Anša Cīruļa vai vācieša Oto Diksa cilvēku atveidojumiem.
Strazdiņa mākslas nozīmīga daļa (ekspresīvie ogles zīmējumi, papildināti ar temperu), tikpat dramatiska kā Teodora Ūdera māksla, atveido pirmsindustriālās lauku dzīves, bieži jaunsaimnieku smagā darba skatus, Piebalgas ainavā, vēstot par cilvēka mūža sūrumu ne tikai Latvijas laukos.

Izstāde apskatāma līdz 2021. gada 21. februārim.


PRET LATVIEŠU TAUTU VĒRSTĀ TOTALITĀRĀ KOMUNISTISKĀ REŽĪMA GENOCĪDA UPURU PIEMIŅAS DIENA LATVIJĀ

Šogad 6. decembrī atzīmēsim piemiņas dienu Staļina represijās cietušajiem latviešiem Padomju Savienībā 1937.–1938. gadā.
Latvijas Republikas Saeima pēc Austrumu latviešu biedrības iniciatīvas 1998. gadā apstiprināja šo atceres dienu atzīmēt decembra pirmajā svētdienā.
To atzīmējam, izliekot karogus ar sēru lenti.
 

No 1937.–1938. gadam Padomju Savienības komunistiskās (boļševiku) partijas vadība realizēja tā saukto Lielo teroru, kas bija politiskās represijas un vajāšanas, galvenokārt, pret komunistiskās partijas biedriem, Sarkanās armijas vadību, zemniecību un nacionālajām minoritātēm - poļiem, vāciešiem, latviešiem. Represijas pamatoja ar komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Josifa Staļina (1878–1953) uzskatiem par gaidāmo karu, viņa priekšstatiem par kapitālistisko valstu "naidīgo ielenkumu", ar kuru tika domātas visas PSRS robežvalstis; ar bažām par "piektās kolonnas" izveidošanos.

Par kontrrevolucionāras latviešu organizācijas atklāšanu PSK(b)P Politbirojam ziņoja Iekšlietu Tautas komisariāta pārvaldes Smoļenskas priekšnieks A. Nasedkins 1937. gada 23. novembrī Maskavas Kremlī. Tā rezultātā arestēja latviešus – augstas armijas, politiskās un saimnieciskās latviešu amatpersonas, kuras bija iepriekš piedalījušās J. Staļina varas nostiprināšanā, bet pēc tam represijas vērsa pret viņiem pašiem: Sarkanās armijas ģenerālpulkvedi Jēkabu Alksni, diplomātu Jāni Bērziņu (Ziemeli), čekistu Jāni Petersu, čekistu un rakstnieku Mārtiņu Lāci, armijas ģenerālpulkvedi Jukumu Vācieti, karavadoni un literātu Robertu Eidemani, Maskavas Sarkanās profesūras partijas vēstures institūta direktoru Vilhelmu Knoriņu,  Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekli Jāni Rudzutaku, Kolimas Daļstroj tresta priekšnieku Magadanā Eduardu Bērziņu. Varētu nosaukt vēl daudzus augsta ranga amatpersonas – latviešus. 

“Latviešu operācija” oficiāli sākās ar 1937. gada 30. novembrī PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieka Frinovska pavēli 3. decembrī vienlaikus visās PSRS republikās, novados un apgabalos arestēt latviešus. Apcietināja: 1) visus latviešus, kuri PSRS bija ieradušies pēc 1920. gada, 2) jau iepriekš slēgtās latviešu biedrības "Prometejs" vietējo filiāļu un latviešu klubu vadītājus, valdes locekļus un štata darbiniekus, 3) agrāk funkcionējušo akciju sabiedrību "Produkts" un "Kokmateriālu produkts" bijušos vadītājus un valdes locekļus, 4) Latvijas pavalstniekus, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus, un 5) latviešus, kuri no Latvijas ieradušies kā tūristi un palikuši uz dzīvi PSRS, kas nebija attiecināts uz citām nacionalitātēm. Tāpat apcietināja latviešu kultūras darbiniekus, žurnālistus, skolotājus un latviešu kolhozu, amatnieku arteļu un kooperatīvo uzņēmumu darbiniekus. Apcietināja tikai tāpēc, ka bija latvieši. Apcietinājuma iemeslus safabricēja.

Kā liecina krievu vēsturnieku N. Ohotina un A. Roginska pētījumi, laikā no 1937. gada decembra līdz 1938. gada novembrim Iekšlietu Tautas komisariāta speciālās komisijas – "divnieki" un "trijnieki" –  notiesāja 22 360 latviešus, 16 573 (74%) saņēma nāvessodu. Nošautie apglabāti ButovasKomunarkasĻevašovas masu kaposKuropatu mežā un citās vietās. Visiem apcietinātajiem inkriminēja piederību latviešu nacionālistiskajai, arī fašistiskajai, kontrrevolucionārai, militāri kaujinieciskai, spiegošanas, diversantu
vai teroristiskai organizācijai, kā arī spiegošanu un izlūkdarbību 
Latvijas (vai VācijasFrancijasJapānas) izlūkdienestu uzdevumā, kas vērsta pret pastāvošo iekārtu. Laukos likvidēja 372 latviešu kolonijas un kopsaimniecības, kurās bija ap 12 000 latviešu sētu. Slēdza latviešu skolas, kultūrizglītības iestādes, klubus un bibliotēkas, sadedzināja latviešu valodā izdotās grāmatas.

Maskavā iznīcināja valsts latviešu teātri “Skatuve”, kas darbojās no 1919. gada. Saskaņā ar iepriekš minēto pavēli 1937. gada 3. decembrī arestēja arī visus teātra darbiniekus — gan radošo personālu, gan tehniskos darbiniekus, ieskaitot garderobistes. 1938. gadā 3. februārī, īstenojot "Latviešu operāciju", viņus nošāva un apraka Butovas masu kapos Piemaskavā. Aktieru vidū bija Eiropas slavu ieguvusī Marija Leiko (1887, Rīgā – 1938), kura spēlēja teātros Berlīnē, arī Rīgā. Marija Leiko ar meitu Noru, draugiem trīs vasaras pavadīja atpūtā “Piparos” pie Cēsīm. Kādā sarunā ar Cēsu žurnālistu viņa teica: “Norobežojoties no sabiedriskās kņadas, te iespējama absolūta atpūta, kas tik nepieciešama šajā nervozitātes laikmetā. (Cēsu Vēstis. Nr.7, 18.08.1933.) Uzzinot par mazmeitas piedzimšanu 1935. gadā un meitas nāvi Tbilisi, viņa, ilgi gaidījusi ieceļošanas atļauju, ar vilcienu devās uz PSRS. Maskavas kolēģi viņu pierunāja vienu sezonu pastrādāt turienes latviešu teātrī "Skatuve". Kopā ar pārējiem "Skatuves" aktieriem Mariju Leiko apcietināja un nošāva Butovas poligonā Piemaskavā.

 

Aktrise Marija Leiko apcietinājumā 1937. gada decembrī Maskavā.

 

Izziņa par arestu. Iekšlietu Tautas komisariāta pārvaldes Maskavas apgabala 3. nodaļa arestējusi latviešu patrioti nacionālisti Mariju Laiko, dzimušu Rīgā, bezpartejisku, pēc profesijas aktrisi.
Noskaidrots, ka Leiko dzīvojusi Latvijā, Austrijā, Vācijā, bet 1935. gadā ieradusies PSRS kā emigrante. Strādājot latviešu teātrī, aktrisei bijusi cieša saikne ar tautas ienaidniekiem Eidemani, Petersu, Brancānu un citiem (arestēti), vienlaicīgi bijusi spiegu-teroristu organizācijas locekle. Saskaņā ar iepriekš minēto Marija Leiko jāarestē. 1937. gada 3. decembrī.

2002. gadā Maskavas latviešu kultūras biedrības mēģināja uzstādīt piemiņas plāksni pie bijušās teātra ēkas, bet tās centienus noslāpēja vietējas varas iestādes. To izdevās panākt 2019. gadā pēc Latvijas vēstniecības Krievijā iniciatīvas. 2020. gada 6. martā Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā Māris Riekstiņš kopā ar Maskavas domes pārstāvjiem svinīgā ceremonijā atklāja piemiņas plāksni latviešu Valsts teātrim "Skatuve". Piemiņas plāksni projektēja mākslinieks vecpiebaldzēns Jānis Strupulis.

 

 

 



Konkursa “Cēsu mākslas balva 2020” izstāde

Cēsu Izstāžu namā no 30. oktobra skatāma konkursa
“Cēsu mākslas balva 2020” izstāde.


Cēsu novada mākslas dzīve un mākslinieki vienmēr atradušies Latvijas mākslas dzīves uzmanības centrā. Dažādo un atšķirīgo mākslinieku veikums veido būtisku Latvijas mākslas vēstures niansi. Aizritējuši vairāki gadi kopš Cēsu mākslinieki tikušies kopīgā izstādē.

Noslēdzot gadu un atzīmējot Cēsu Izstāžu nama 35. gadadienu, Cēsu pašvaldības aģentūra Cēsu Kultūras un tūrisma centrs rīko konkursa izstādi Cēsu profesionālajiem māksliniekiem. Konkursa mērķis ir radīt laikmetīgus un sociāli aktīvi ievirzītus mākslas darbus, veicinot un materiāli atbalstot mākslinieku radošo darbību.





Izstādē pārstāvēto autoru mākslinieciskā valoda būs plaša. Darbi pārstāv visus vizuālās mākslas žanrus: glezniecību, grafiku, tēlniecību, keramikas, metāla, ādas, tekstila, stikla mākslu un citas tehnikas.


Izstādē piedalās spilgti glezniecības autori: Signe Vanadziņa, Laila Balode, Ritums Ivanovs, Anna Baklāne, Lelde Kalmīte, Kristīne Rozenberga, keramiķi Vita Vīksna, Inese Ezertēva, Normunds Laņģis, tekstilmākslinieces Dzintra Vilks un Sanita Roze, tēlnieks Matiass Jansons un citi.
Darbus vērtēs profesionāla žūrija. Pirmo reizi māksliniekiem, konkursa dalībniekiem, paredzēts finansiāls balvu fonds – viena Zelta, divas Sudraba un viena Skatītāju balva, kuras pasniegs izstādes noslēgumā 11. decembrī.

Aicinām arī apmeklētājus būt aktīviem izstādes dalībniekiem un izteikt savu vērtējumu.
Konkursa izstāde notiks Cēsu Izstāžu namā no 30. oktobra līdz 13. decembrim.




Cēsu Valsts ģimnāzijas 95 gadu jubilejai veltīta izstāde

CĒSU VALSTS ĢIMNĀZIJA LATVIJAS VALSTIJ
No Millera reālskolas līdz valsts ģimnāzijai


Cēsu Valsts ģimnāzija 23. oktobrī atzīmēs vēsturisku notikumu – ģimnāzijas 95 gadu jubileju. Par godu šim notikumam un ģimnāzijas neatsveramajam devumam Latvijas izglītības laukā, Cēsu Vēstures un Mākslas muzeja Semināru zālē 2. oktobrī tiek atklāta izstāde “Cēsu Valsts ģimnāzija Latvijas valstij. No Millera reālskolas līdz valsts ģimnāzijai”.


Mēs visi dzīvojam uz iepriekšējo paaudžu pleciem pakāpušies. Izstādē apskatāms ģimnāzijas veidošanās ceļš un devums vairāku gadsimtu garumā, dots ieskats skolas, skolēnu un pedagogu dzīvē dažādos laikmetos, sākot jau no 1892. gada.  
Pirmsākumi ģimnāzijai rodami 1892. gadā, kad filologs Kārlis Millers Cēsīs atvēra savu privāto reālģimnāziju. Tālākais skolas ceļs izstādē ved uz Longīna Ausēja reālskolu, Kristīnes Apkalnes sieviešu ģimnāziju, zēnu vidusskolu Bērzainē, Cēsu Valsts vidusskolu, Cēsu 1. vidusskolu, Cēsu Pilsētas ģimnāziju un 2007. gadā – līdz Cēsu Valsts ģimnāzijas statusam. Šodienas ģimnāziju raksturo pēdējo mācību gadu sasniegumi un notikumi skolas dzīvē.

Interesi raisa padomju un vācu okupācijas laika traģiskie notikumi skolā, par kuriem sabiedrībā mazāk zināms, pēckara laiks ar svinīgām demonstrācijām, pamatskolas un vidusskolas dzīve. Nevar atsevišķi parādīt katru vidusskolas – ģimnāzijas ievērojamo absolventu, jo tad vajadzētu vairākas muzeja zāles, bet pamata kodols – skola, kurā veidojušās gan ievērojamas personības, gan vienkārši mūsu līdzcilvēki – ir dots.   

Izstādes autore Mārīte Baķe, Cēsu Valsts ģimnāzija.

Izstāde atvērta no 3. oktobra līdz 31. decembrim.




ATKLĀTA GRĀMATA
“VIDZEMES BRUŅNIECĪBA UN LATVIJA”


Cēsu Vēstures un mākslas muzejā Jaunajā pilī
18. septembrī notika grāmatas – izstādes kataloga
“Vidzemes bruņniecība un Latvija = Livländische Ritterschaft und Lettland” atvēršana.

Grāmatas sastādītājas
Vija Rozentāle un Pārsla Pētersone.
Izdevējs – pašvaldības aģentūra Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs.


Lasītāju rīcībā nodotā publikācija ir apjomīgs projekts, ko ievadīja Cēsu Vēstures un mākslas muzeja izstāde “Vidzemes bruņniecība un Latvija”. Tā uzskatāma par pārliecinošu apliecinājumu daudzu Latvijas un Vācijas kultūras mantojuma institūciju un to darbinieku sadarbībai vācbaltiešu kultūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. Izstāde un kataloga izdošana bija lieliska iespēja apzināt un publiskot daudzveidīgo vācbaltu kultūras mantojumu, kas glabājas Latvijas muzeju, arhīvu un citu kultūras mantojuma institūciju krājumos.


Jau 2010. gadā Vidzemes bruņniecības apvienības priekšsēdētājs barons Heiners fon Hoiningens-Hīne vērsās pie toreizējā Rundāles pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa ar rosinājumu izveidot izstādi, kas atainotu Vidzemes bruņniecības vietu Latvijas vēsturē daudzu gadsimtu laikā. Par piemērotāko pasākuma organizēšanas vietu izvēlējās Cēsis, kādreizējo Livonijas ordeņa mestru rezidenci. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs atsaucās aicinājumam un piekrita iesaistīties šajā ļoti atbildīgajā, grūtajā un sarežģītajā projektā. Izstāde Cēsu muzeja Jaunajā pilī bija atvērta no 2015. gada 20. maija līdz 2016. gada 11. oktobrim. Tajā bija skatāmi vairāk nekā 400 eksponātu no 12 dažādām institūcijām - muzejiem, arhīviem, bibliotēkām un arī no Vidzemes bruņniecības locekļu privātkolekcijām.

Izdotais katalogs, kas izdots latviešu un vācu valodā, turpina izstādes informatīvo, izglītojošo un arī emocionālo lomu, tas kļūs par nozīmīgu zinātnisku instrumentu daudzos jautājumos, kas saistās ne tikai ar Vidzemes bruņniecību, bet arī ar šīs Latvijas daļas daudzu gadsimtu vēsturi.

Izstādes katalogu veido divas daļas. Tā pirmajā daļā apkopoti Latvijas, Vācijas un Krievijas vēsturnieku pētījumi, kas tika prezentēti Vidzemes bruņniecības vēsturei veltītajā starptautiskajā konferencē Cēsīs 2016. gada 26. un 27. maijā. Izdevumā iekļauti pavisam 11 autoru raksti, kuri ļauj labāk izprast laikmetu, novērtēt Vidzemes bruņniecības lomu Latvijas vēsturē, kultūrā un izglītībā, zinātnē un mākslā.

Grāmatas otrajā – kataloga daļā saglabāta izstādes struktūra, kas aptver astoņas tēmas, ļaujot saprast, kā veidojās, kā valdīja un ko savulaik spēja paveikt Vidzemes bruņniecība. Tēmas kārtotas hronoloģiski, tās aptver laika periodu no Vidzemes bruņniecības veidošanās pirmsākumiem 13. gadsimtā līdz pat mūsdienām, kad Baltijas Bruņniecību apvienība kā suverēna organizācija turpina savu darbību Vācijā. Te pavisam iekļauti un aprakstīti 404 izstādē eksponētie priekšmeti. Katram no tiem sniegts gan tā ārējais apraksts, gan izcelsme. Dokumentiem, rokrakstiem un iespieddarbiem atrodamas ziņas par iesējumu, ierakstiem, zīmogu nospiedumiem, klāt pievienotajiem zīmogiem un saturu.

Publikācijas pielikumu daļā atrodams lietoto saīsinājumu saraksts un personu rādītājs.
Apjomīgais projekts prasīja arī ievērojamus finansiālus līdzekļus, to materiāli atbalstīja Vidzemes bruņniecība, Baltijas Bruņniecību apvienību fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds, Cēsu novada pašvaldība un vēl vairākas institūcijas Latvijā un Vācijā, kā arī 28 Vācijā dzīvojošas privātpersonas, kam grāmatas autori izsaka vislielāko pateicību.

Vācu valodā kataloga tekstus tulkoja Dr. philol. Silvija Pavidis un Dr. philol. Mudīte Smiltena; latviešu tekstu redaktore – Ieva Jansone, vācu tekstu redaktore Monika fon Hiršheita. Māksliniece – Inese Hofmane. Katalogs iespiests Jelgavas tipogrāfijā.

Grāmatu iespējams iegādāties Cēsu Vēstures un mākslas muzeja Apmeklētāju centrā, Pils laukumā 9 muzeja darba laikā.








JUTAS RINDINAS IZSTĀDE “INVENTARIZĀCIJA”

Cēsu Izstāžu namā no 11. septembra apmeklētājiem skatāma keramiķes Jutas Rindinas izstāde “inventarizācija”.

Juta Rindina ir māksliniece, kura Latvijas keramikas biogrāfijā ierakstījusi savu lappusi. Keramiķe strādā mālā, porcelānā, akmens masā. Viņa zīmē, glezno, bet pāri visam jūtīgā, ne ar ko nesalīdzināmā plastika.

“Izstādē darbi ir no pēdējiem 3 gadiem. Paralēli keramikai arī zīmēju, esmu aizrāvusies ar īpašu tehniku, kur izmantoju ornamentu. Veidoju māla podus apdedzināšanai īpašā ANAGMAS krāsnī. Nejūtot sevī vajadzīgo misijas apziņu, neskaru politiku un sabiedriski aktuālas tēmas. Vienkārši tie ir darbi, ar kuriem varu sadzīvot vienā telpā. Mīlu gan krāsu, gan pelēku zīmuli. Viss atkarīgs no darba rakstura, strādāju ar visiem keramikas materiāliem. Galvenais ir prieks, kas rodas nezin no kurienes, kad ņemies pa darbnīcu. Un silts trauks no krāsns, var paņemt klēpī un aptaustīt, te gluds kā stikls, te raupjš kā akmens…” Juta Rindina.

Uzziņai:
Māksliniece 1977. gadā beigusi LMA keramikas nodaļu. Akadēmijā viņas pasniedzēji bija Sarmīte Ozoliņa, Georgs Kruglovs, bet diplomdarba gadā Pēteris Martinsons. Māksliniece 2018. gadā ieguvusi Zelta godalgu nacionālajā kategorijā konkursa izstādē “Martinsona balva”.
Nozīmīgākās personālizstādes maksliniecei bijušas Latvijā, ASV, bet grupu izstādes – Vācijā, Kiprā, Lietuvā, Čehijā, Austrijā, ASV, Zviedrijā, Polijā, Ungārijā, Itālijā.
Darbi atrodas muzeju kolekcijās Latvijā, Krievijā, ASV.

Izstāde  atvērta no 11. septembra līdz 25. oktobrim, Cēsu Izstāžu namā, Pils laukumā 3.

Ieejas maksa:   
3.00 EUR pieaugušajiem
2.00 EUR studentiem, pensionāriem un Cēsu Drauga kartes īpašniekiem




ANDAS MUNKEVICAS IZSTĀDE “SABIEDRĪBA STIKLĀ”

Cēsu Izstāžu namā no 11. septembra apmeklētājiem skatāma stikla mākslinieces Andas Munkevicas izstāde “Sabiedrība stiklā”.

Stikla māksla ir kā ledus – tik trausla un tai pašā laikā spēcīga un majestātiska.
Māksliniece par izstādi: “No vienas puses – tas ir mans redzējums par sabiedrību, tās dažādiem personāžiem ar raupjāku vai smalkāku ārējo redzamo čaulu un trauslu caurspīdīgu dvēseli, kur starp dažiem sabiedrības indivīdiem iemaldās kāds tumšais, nezināmais tēls. Ar gadiem mēs iegūstam gan raupjumu, gan smalkumu līdz pat pulētam mirdzumam. No otras puses – es nesaucu tikai homo sapiens sociālās izpratnes nozīmē šo terminu, bet man sabiedrība ir viss dzīvais un mainīgais, man un mums apkārt, tai skaitā zeme un debesis, flora un fauna, kā daļa mēs patiesībā esam. Savukārt stiklā, jo tas ir materiāls, ar kuru es dzīvoju, strādāju, caur kuru es pavēstu savas domas, sajūtas un redzējumu.”
Mākslinieces Andas Munkevicas darbi ir izaicinoši un monumentāli vērienīgi, kas apliecina nevainojamu tehnoloģiju pārzināšanu. Vienlaicīgi tie pārsteidz ar emocionālu pildījumu un formas daudzveidību. Anda Munkevica nebaidās eksperimentēt, uzstādīt sev augstus mērķus un rast tiem risinājumus.
Fundamentālas zināšanas un jaunu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu meklējumi mākslas tehnoloģijā ir ierindojuši Andu Munkevicu Baltijas un Eiropas stikla dizaina virsotnē. Daudzās starptautiskās izstādēs un konkursos mākslinieces darbi ir pamanīti un novērtēti.

Uzziņai:
Anda Munkevica 2000. gadā beigusi maģistra studijas LMA Stikla mākslas un dizaina nodaļā. 1999. gadā mācījusies Pilchuk stikla skolā ASV, 1998. gadā studējusi “Eastlake Glass studio” un “Pratt Fine Arts Centre” Sietlā, ASV.
Māksliniecei ir bijušas vairākas nozīmīgas izstādes Latvijā, kā arī pasaulē.
Viņas darbi atrodas muzejos Japānā, Krievijā, ASV, Vācijā, Beļģijā, Ķīnā, Ukrainā, Ungārijā, Igaunijā un Latvijā.
Mākslinieces vērienīgie darbi ir redzami arī ārpus muzejiem un izstāžu ēkām – piemineklis Zolitūdē, kas veltīts 2013. gadā bojāgājušo piemiņai, vitrāžas – lielformāta kausējumi Rīgas Doma baznīcas Marijas kapelas logā, kas veltītas barikāžu piemiņai Rīgā un arī Cēsu Sv. Jāņa baznīcā 2019. gadā izgatavotas piecas jaunas vitrāžas, tās ir, Santjago ceļš, Trīsvienības simbols, Vārda simbols, Cēsu Sv. Jāņa draudzes simbols un Lutera roze.

Izstāde atvērta no 11. septembra līdz 25. oktobrim, Cēsu Izstāžu namā, Pils laukumā 3.

Ieejas maksa:   
3.00 EUR pieaugušajiem
2.00 EUR studentiem, pensionāriem un Cēsu Drauga kartes īpašniekiem

Robertam Ligeram un Rīgas Pantomīmai veltītā izstāde
“Pieskarties debesīm: Tautas Teātru salidojumos un AITA/IATA festivālos 20. g. s.”


No 20. augusta līdz 20. septembrim Cēsu Vēstures un mākslas muzejā būs apskatāma izstāde “Pieskarties debesīm”: Tautas Teātru salidojumos un AITA/IATA festivālos 20.g.s., ar ko biedrība “Histrions” turpina jau aizsākto Roberta Ligera (1931–2013) 90 gadu jubilejas svinībām veltīto ceļojošo izstāžu ciklu.

Izstāžu cikls ir veltīts ansamblim Rīgas pantomīma un tā fenomenam, Dailes teātra aktierim, ansambļa “Rīgas Pantomīma” dibinātājam, režisoram un dvēselei – Robertam Ligeram. Izstādes autors Valdis Majevskis vizualizē biedrības “Histrions” arhīva kolekcijas materiālus, kuri ir cieši saistīti ar ansambļa “Rīgas Pantomīma” dalību amatierteātru salidojumos 20.g.s. sešdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Izstādes akcents galvenokārt ir vērsts uz ansambļa dalību Tautas Teātru 4. salidojumā “Cēsis’78” (1978), un dalību AITA/IATA starptautiskajos amatierteātru festivālos. 

Rīgas pantomīma kā dramatiskā teātra studija uzsāka darbību 1956. gada 19. novembrī un daudzi bijušie teātra studijas un ansambļa “Rīgas Pantomīma” dalībnieki ir kļuvuši par labi zināmiem latviešu māksliniekiem, dizaineriem, aktieriem, režisoriem un uzņēmējiem. Ansambļa mākslinieciskais pamats ir veidots, balstoties uz trim postulātiem - skaidrība, aizrautība un vienkāršība - , kurus definēja Roberta Ligera skolotājs, izcilais latviešu režisors un Latvijas Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis. Ansamblim ir bijušas iespējas mācīties un iedvesmoties no tādām tādām pantomīmas mākslas zvaigznēm kā Marsels Marso (Marcel Marceau), Henriks Tomaševskis (Henryk Tomaszewski), Ladislavs Fialka (Ladislaw Fialka), Henriks Noisvanders (Enrique Neusswander), u.c.. Neskatoties uz šo pasaules zvaigžņu klātbūtni un ietekmi, “Rīgas Pantomīma” turpināja izkopt savu unikālo stilu, kas atspoguļojās 20.gs. sešdesmito gadu sākumā dramatiskā teātra satīrisko etīžu izrādē “Nopietnie joki” (1959) un “AHA!”(1960), bet ar izrādi “Ideja” (1961) jau dzima pantomīmas žanrs Latvijā, kas izpaudās un apliecināja sevi mazo formu izrādēs ceturtajā, piektajā un sestajā programmā ar nemainīgo devīzi “caur cilvēku cilvēka vārdā”. Savukārt, sākot no sešdesmito gadu beigām, pantomīmas žanrs jau bija vērojams tādās lielformāta filozofiskajās izrādēs kā “Ceļš” (1969), “Histrionu mistērija” (1971), “Kurpe” (1974), “Simfonija” (1975), “Quo Vadis” (1976), nacionālās pantomīmas šovā “Ak, tu mana tēvu zeme!” (1981) un citās izrādēs, kas bija pilnībā pakļautas domas, mūzikas, krāsas un gaismas simbolikai.
   

1967. gadā Vissavienības mākslinieciskās pašdarbības festivāla skatē Maskavā “Rīgas Pantomīma” saņem zelta medaļu, un ansamblim tiek piešķirts godpilnais nosaukums – Tautas teātris. 1968. gads ir gads, kad Tautas ansamblis “Rīgas Pantomīma” piedalās Tautas teātru 1. salidojumā Smiltenē (1968), kam seko liegta dalība 2. salidojumā Alūksnē (1971). Rīgas pantomīma turpina dalību 3. salidojumā Talsos (1974), 4. salidojumā Cēsīs (1978), 5. salidojumā Kuldīgā (1982), 6. salidojumā Madonā (1987) un vēlāk arī amatierteātru 10. salidojumā Dobelē (2002). 1975. gads ir gads, kad Rīgas pantomīmai tiek dota iespēja “izrauties” uz rietumiem. Piedaloties līdzās slavenajai Grētas Paluckas baletskolai, “Rīgas Pantomīma” iegūst zelta medaļu starptautiskajā jauniešu Draudzības festivālā Hallē, savukārt dalība AITA/IATA (International Amateur Theatre Association)  starptautiskajos festivālos ved pantomīmu uz Somiju, Franciju, Austriju, Čehijas Republiku, ASV, Spāniju, Beļģiju, Nīderlandi un Vāciju. Pēc sarežģītajiem un smagajiem pārejas gadiem Latvijā ansambļa atdzimšanas sākās 1996. gada 19. novembrī, “Rīgas Pantomīmas” 40. gadadienā, ar pirmizrādi, kuras nosaukums bija “Atdzimšana” (1996)

Arhīva materiālu izrādīšana Cēsu Vēstures un mākslas muzejā ir iecerēta kā apliecinājums ansambļa “Rīgas pantomīma” popularitātei un tautā pieprasītai dalībai 20.g.s. Tautas teātru salidojumos, kā arī ansambļa radošā darba popularizēšanai ārpus Latvijas AITA/IATA starptautiskajos teātra festivālos ārpus teātra telpām klasiskajā izpratnē. Pantomīma kā kustības žanrs Latvijā aizsākās 1961. gadā un turpinājās vēlākos laika posmos, kuriem būs veltītas izstāžu cikla nākošās izstādēs Smiltenes novada muzejā, Gulbenes Kultūras centrā, Dobeles pilsētas kultūras namā un šī gada novembrī VEF Kultūras pilī Rīgā. Izstāžu cikls “Pieskarties debesīm” noslēgsies  2021.gadā ar izstādi un grāmatas atvēršanu  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

ARTA BUTES IZSTĀDE “ArtIsCool”

Cēsu Izstāžu namā no 24. jūlijā apmeklētājiem būs skatāma gleznotāja Arta Butes izstādi “ArtIsCool”.

Izstādē “ArtIsCool” dominē divas tēmas – daba un klusā daba. Darbos daudz varam redzēt dažādu ainavu vērojumu variācijas. Savukārt kluso dabu uzstādījums balstīts uz klasisku “nature morte” interpretāciju. “Mode ir mainīga, bieži samākslota, kamēr klasika ir konstants lielums ar savu pievienoto vērtību”, uzskata pats mākslinieks.

Artis Bute ir spilgts modernās Latvijas mākslinieku paaudzes pārstāvis, kurš nebīstas eksperimentēt ar stiliem un krāsu paleti. Viņa darbiem raksturīgi tādi netradicionāli krāsu savienojumi kā okers, perlamutrs, violets un ultramarīns. Tas piešķir audekliem zināmu dekoratīvu efektu, kas ļauj daudziem kritiķiem vilkt paralēles ar pasaulslavenā austrieša Gustava Klimta gleznām.

Par mākslinieku var teikt, ka viņš ir izsmalcinātais glezniecības švīts ar jūgendstila līniju žestiem. Viņa darbi ir veikti ar juveliera precizitāti, tajos ir apslēpta kaisle un iekšēja ekspresija un tajā pašā laikā – miers un harmonija. Arta Butes gleznās pat no mākslas tālu stāvošiem ir redzams milzu ieguldītais darbs un idejas radošums.

Izstāde būs skatāma no 24.jūlija līdz 6 septembrim, Cēsu Izstāžu namā, Pils laukumā 3. Darba laiks: no otrdienas līdz svētdienai 10:00 – 18:00. Biļešu cenas: EUR 2.00 (studenti, pensionāri, Cēsu drauga karte), EUR 3.00 (pieaugušie).

Uzziņai:

Artis Bute (dz.1958) ir spilgts un pieprasīts mūsdienu Latvijas mākslinieku paaudzes pārstāvis. Izstādēs piedalās no 1981. gada. Viņa darbi ir bijuši izstādīti Rīgā, Viļņā, Maskavā un Sanktpēterburgā, Baku, Zalcburgā, Londonā, Stokholmā un daudzās citās pilsētās.

Līdz ar klasisko mākslas izglītību Artim Butem ir Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfa diploms. Viņš ir veiksmīgi darbojas arī teātrī.  Par savu labāko darbu scenogrāfijas nozarē mākslinieks uzskata Antona Čehova “Kaiju” Liepājas teātrī. Par to 1988. gadā saņēmis balvu par labāko izrādes scenogrāfiju Latvijā un Baltijā.

 

IVARA MIĶELSONA IZSTĀDE “Uzkāp tur, nezin kur…”

Cēsu Izstāžu namā no 24. jūlijā apmeklētājiem skatāma tēlnieka Ivara Miķelsona izstāde “Uzkāp tur, nezin kur..”

 

Izstādē izstādītas dažadu tēmu un periodu mākslinieka veidoti tēlniecības darbi. Mākslinieks Ivars Miķelsons par savu personālizstādi saka: “Liels prieks izstādīt savus darbus Cēsīs, jo tie nav ciemojušies šajā skaistajā pilsētā. Izstādē “Uzkāp tur, nezin kur…” atļāvos parādīt dažādu tēmu un periodu skulptūras, kuras visas tomēr vieno – un tad. Manas skulptūras neatrisina nekādas globālas problēmas, nemaisās politikā, nepiņķerējas sarežģītās koncepcijās un nešokē, lai tā piesaistītu uzmanību. Īsi mirkļi no dzīves  –  manējās, Jūsējās – ir tie, kas paliek līdz pašām garā kāpiena beigām. Un tos es pārvēršu savās skulptūrās, nedaudz pievienojot  ironijas pēcgaršu. Kāpjam nezin kur kopā.”

Izstāde būs skatāma no 24.jūlija līdz 6 septembrim, Cēsu Izstāžu namā, Pils laukumā 3. Darba laiks: no otrdienas līdz svētdienai 10:00 – 18:00. Biļešu cenas: EUR 2.00 (studenti, pensionāri, Cēsu drauga karte), EUR 3.00 (pieaugušie).

Uzziņai:                                                                                 

Ivars Miķelsons beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas tēlniecības nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu. Pašlaik strādā par pedagogu PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas formas dizaina programmā. Regulāri piedalās izstādēs, plenēros un citos mākslas projektos. Skulptūras privātkolekcijās Latvijā, Francijā, Austrijā, ASV un citur – www.s-s-a.lv


AICINĀM APMEKLĒT CĒSU MUZEJA ATVĒRTO KRĀJUMU

18. jūlijā, Cēsu pilsētas svētku ietvaros, būs iespēja apmeklēt Cēsu muzeja Priekšmetu rādītavu  “Uz skolu 19. gadsimtā”, kas atrodas Skolas ielā 6.


Telpas viena daļa ir iekārtota kā 19. gadsimta skolas klase, bet otra daļa atvēlēta Cēsu muzeja krājumam, kur plauktos izvietota daudzveidīga priekšmetu kolekcija un iekārtoti īpaši amatnieku “stūrīši”, aicinot plašāk iepazīties ar friziera, šuvēja un kurpnieka arodu.
Priekšmetu rādītavā  varēsiet iejusties 19. gadsimta skolas atmosfērā, iepazīties ar mācību priekšmetiem un metodēm, uzzināt, kā mācījās skolēni 19. gadsimtā.

Nepaklausīgākajiem apmeklētājiem piedāvājam iepazīties ar 19. gadsimta skolas sodu metodēm – tupēšanu uz zirņiem klases priekšā un dzejoļa mācīšanos.

Priekšmetu rādītava apmeklētājiem pieejama 18. jūlijā no plkst. 11:00 līdz plkst. 17:00. Ieejas maksa EUR 1.
Adrese: Koprades māja “Skolas6”, Skolas ielā 6.

Uz tikšanos Cēsu muzejā!


CĒSU IZSTĀŽU NAMĀ ATKLĀS RĪGAS FOTOGRĀFIJAS BIENNĀLES 2020 IZSTĀDI “TRANSFORMĀCIJA X 2”

No 2020. gada 19. jūnija līdz 19. jūlijam
Izstāžu namā
skatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 izstāde “Transformācija x 2”, kas atklāj divu Somijas mākslinieku Sānas Vangas (Saana Wang) un Artora Jesusa Inkere (Artor Jesus Inkerö) meklējumus starp Austrumu un Rietumu kultūras telpām (kuratore Inga Brūvere). Izstāde ievada biennāles reģionu programmu, kas turpināsies rudenī.



Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 norises plānotas no 29. maija līdz pat gada beigām Rīgā, Cēsīs un Daugavpilī, piedāvājot apmeklētājiem daudzveidīgu izstāžu, diskusiju, simpoziju un meistarklašu programmu ar vairāk nekā 60 dalībniekiem no 13 valstīm. Vairums biennāles notikumu gaidāmi septembrī un oktobrī, kas norisināsies izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un citviet.

Turpinot sekot attēlu kultūras attīstībai, Rīgas Fotogrāfijas biennāle šogad ir izvēlējusies pievērsties realitātes arheoloģijai. Attēls kā viens no informācijas nesējiem mūsdienās lielā mērā ir zaudējis savu dokumentāli reprezentējošo funkciju. Vienlaikus tas ir ieguvis bezgalīgu nozīmju un realitāšu radīšanas un imitēšanas brīvību.

Izstādē “Transformācija x 2” abi mākslinieki – Sāna Vanga un Artors Jesuss Inkere pēta, ko ar fotogrāfiskiem un kinematogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem var izstāstīt cilvēka tēls, iejūtoties, veidojot attiecības ar šķietami bezpersonisku telpu urbānā ainavā.
Sānas Vangas fotogrāfiju ciklā “Hudzjalou” (2008–2009) darbība noris strauju industriālu pārmaiņu skartā mikrorajonā Pekinas austrumdaļā. Tas ir izmainījies ne tikai vizuāli, bet arī daudz plašākā mērogā – pārmaiņas ietiecas dziļi sociālajos un kultūrvēstures slāņos. Tādēļ māksliniece dokumentālajā stāstā ieviesusi fiktīvus, mītiskus elementus – izmantojusi tradicionālās Pekinas operas maskas, kas ļauj fotogrāfijās fiksēt esamības daudzslāņainību, just spriedzi starp realitātes redzamo virsslāni un tās dziļākajām struktūrām.
Savukārt Artora Jesusa Inkere radošo interešu lokā dominē tādi jautājumi kā kapitālistiskās sabiedrības radītais komfortablais dzīves stils, laikmetīgais vīrišķīgums, mentalitāte. Inkere šīs tēmas risina ar vieglas ironijas devu un neslēptām atsaucēm uz Sofijas Kopolas romantisko drāmu “Pazudis tulkojumā” (2003). Līdzīgi kā filmas galvenais varonis, arī Inkere, izmantojot rezidences Japānā iespēju, nokļūst tipiska Rietumu tūrista Austrumos situācijā. Viņa attiecības, sevis samērošana ar Tokijas viesnīcas svešādo vidi izspēlēta kā neitrāla ikdienas ritma dokumentācija.

Sāna Vanga (1979) ir somu māksliniece, kuras fotogrāfijas un videodarbi iekļauti izstāžu programmās dažādās Eiropas galerijās un festivālos, to vidū Somijas Fotogrāfijas muzejā (Helsinki, Somija), Nacionālajā Fotogrāfijas muzejā (Kopenhāgena, Dānija), Aperture fondā (Ņujorka, ASV), Elizejas muzejā (Lozanna, Šveice), Skandināvijas namā (Ņujorka, ASV), festivālā Rencontres d’Arles Photographie (Arla, Francija), Nacionālās bibliotēkas Astora zālē (Ņujorka, ASV, 2013). Viņas darbi publicēti daudzos žurnālos un laikrakstos, to skatā The New York Times, Modern Painters, Photography-Now, Regeneration 2. Vanga saņēmusi Somijas Kultūras fonda, ASV Prezidenta stipendiju fonda un Somijas Mākslas padomes grantus un stipendiju.

Artors Jesuss Inkere (1989) ir mākslinieks, kas strādā ar kustīgo attēlu un fotogrāfiju, šobrīd dzīvo un strādā Helsinkos un Amsterdamā. Sava ilggadējā “holistiskā ķermeņa projekta” ietvaros mākslinieks mēģina savu paštēlu padarīt par mūsdienu maskulinitātes klišeju. Pārņemot un pielāgojot sev visdažādākos maskulinitātes kodus, Inkere radoši aplūko jautājumus, kas saistīti ar kontroli, varu, drošību un privilēģijām. Absolvējis Helsinku Mākslas akadēmiju, šobrīd studē Karaliskajā Mākslas akadēmijā Amsterdamā. Viņa darbi iekļauti izstādēs Ņujorkas Jaunajā muzejā, Šarlotenborgas Mākslas muzejā Kopenhāgenā, galerijā SALTS Šveicē, kā arī laikmetīgās mākslas muzejā “Kiasma” Helsinkos.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā, tiecoties fiksēt un mākslas festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, kuras mums nepieciešams ne tikai redzēt, bet arī iztēloties, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu, laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni.

Izstādes “Transformācija x 2” atbalstītāji un partneri:
Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, Somijas vēstniecība, LG Electronics Latvia, Hibnerstudio, Rixwell Hotel, Tipogrāfija “Adverts”.

Izstādi organizē:
Rīgas Fotogrāfijas biennāle sadarbībā ar Cēsu Izstāžu Namu.


I9. jūnijā  no plkst 16.00 -18.00 izstādē
būs tikšanās
ar izstādes kuratori Ingu Brūveri



Cēsu Izstāžu namā
no 19. jūnija līdz 19. jūlijam
apskatāma gleznotāju grupas izstāde “Satikšanās”



Izstādes  “Satikšanās” ekspozīcijā ir sastapušās septiņas profesionālas gleznotājas un keramiķe  Katrīna Šatalova. Mākslinieces  savā radošajā darbībā paliek uzticamas tradicionālām vērtībām – reālistiskajai eļļas glezniecībai. Tomēr gleznas ir laikmetīgas, tvertas šī laikmeta cilvēka pasaules izjūtā.

Ilze Smildziņa savos darbos atspoguļo pasauli mums visapkārt, vienmēr iekļaujot simbolisma elementus. Vai tās būtu sapņainas debesis, vai ikdienišķas pilsētas ainas, objektu vieglās formas un krāsas ar maigiem gaismas pieskārieniem rada šķietamas ilūzijas efektu, ļaujot vaļu fantāzijas lidojumam. Ilzes Smildziņas mākslas darbu radītā noskaņa atgādina par to, cik dzīve ir mainīga un par nepieciešamību novērtēt ik mirkli.

Katrīna Gaile savu glezniecību raksturo: “Cilvēku attiecības un cilvēka-dabas mijiedarbība jau sen ir motīvs, kas caurauž manas gleznas, kļūstot par vienu no galvenajām tēmām. Laika gaitā  arvien vairāk koncentrējos uz cilvēku un tā portretējumu visdažādākajā vidē; dažreiz tie ir negaidīti apstākļi, citreiz – fantāzijas pasaule, kas šķiet pārsteidzoši reāla, tiek gleznotas emocijas – jūtas, va-jadzības un ilgas, kas izpaužas arī vidē, cilvēka dvēseles stāvokļa metamorfozes: vecums, arī ārprāts un vientulība.”

Kas kalpo par iedvesmu Annas Laicānes glezniecībai, stāsta autore pati: “Ceļš, pagalms, pludmale, stacija, to scenogrāfija pakļauta laikam un nejaušībai. Tieši  šīs izmaiņas mani saista. Es nevaru uzminēt, kas notiks un kas mainīsies nākamajā brīdī – gaisma, kustība, kāds atnāks, aizies, uzspīdēs saule un viss iekrāsosies dzelteni oranžs.
Gleznojot es mēdzu uzslāņot vienu brīdi citam un tā es atklāju jaunu ģeometriju. To veido tvertie brīži ar gaidošiem suņiem, putnu “kompozīcijām”, asfalta plaisām – izkārtojums, pie kura neviens nav piestrādājis un tomēr tik nevainojams.”

Par Alises Mediņas gleznu tapšanu stāsta autore: “Gatavošanās izstādei bija vairāk kā atgriešanās brīžos, kuri ir kādā veidā aizkustinājuši, likuši apstāties un vērot - kā magnoliju ziedi birst, kā saules rietā izgaismojas māju jumti, kā garām pabrauc senlaicīgs auto, kā pilsētas apgaismojums iekrāso krēslaino pilsētu… Ir skaidrs, ka tas mirklis paiet, tajā nav iespējams atgriezties, bet to var iemūžināt, apturēt gleznā. Runājot par motīviem, izstādē redzamajiem darbiem nav viena vienojoša motīva vai koncepcijas, tie ir klejojumi atmiņās, atgriešanās dažādos dzīves brīžos. Un tie ir bijuši gleznas vērti mirkļi.”

Par Kristīnes Guršpones gleznu motīviem var teikt tā: Viņā ir neizsmelta interese par cilvēkiem. Tādēļ vislabāk glezniecībā savas jūtas un domas Kristīne spēj izteikt caur figūras atveidojumu. Viņu interesē  tas, kā mākslas darbos tiek risinātas un ar kādiem paņēmieniem attēlots cilvēciskums un savstarpējās attiecības. Glezniecībā Kristīnei patīk mirkļi, kad tiek sākts jauns darbs, vilktas pirmās līnijas uz tukša audekla un pārsteigums, kad mākslinieks zaudē kontroli pār savu gleznu, un tā sāk veidoties pati. Glezniecībā viņai patīk patiesums. Viņasprāt, glezniecības galvenais uzdevums ir sniegt gaišumu, pārdomas, emocionālu baudījumu un pārsteigumu, un to arī Kristīne vēlas īstenot  savos darbos. Māksla var katram sniegt citādas izjūtas, bet viņa vēlas, lai tā ir mūsu Dzīves  pozitīvais un skaistais, lai Māksla ir kā romantisks protests pret dzīves pliekanību.

Katrīna Šatalova  beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļu, studējusi studentu apmai-ņas programmas ietvaros  Štiglica SanktPēterburgas Valsts mākslinieciski tehniskā akadēmijā un Zviedrijā.

Ingrīdas  Suharevskas izglītība  ir Latvijas Mākslas akadēmijas figurālā glezniecība  pie profesoriem K. Zariņa, J. Jurjāna, N. Brasliņa. Ingrīda strādājusi kā restauratore  Elejā, pie tējas namiņa rekons-trukcijas - sienu un griestu geznojumu atjaunošanas un  Valsts Mākslas muzejā.  Daudzus  objektus apgleznojusi - ārsienas “Lemuru mājai”  Rīgas zooloģiskā dārzā, īres  namam Kr. Barona ielā 109 u. c.

Martai Jurjānei  ir  Latvijas Mākslas akadēmijas  maģistra grāds  glezniecībā, mācoties profesoru Kaspara Zariņa un  Alekseja Naumova  meistardarbnīcās. Mākslā galvenokārt interesē gaisma un dzīves apliecinājums caur krāsu prieku. Organizē un piedalās daudzās personālās un grupas izstādēs vietējā un starptautiskā mērogā. Māca mākslu pieaugušajiem un bērniem.

Latvijas laikmetīgajā mākslā autores ir labi atpazīstamas. Viņu radošā darbība gan vietējā mērogā, gan starptautiskajā ir ar atzīstamiem panākumiem.

Tikšanās ar māksliniecēm 19. jūnijā no  plkst. 16.00-18.00.




CĒSU VĒSTURES UN MĀKSLAS MUZEJAM - 95



ATKLĀS CĒSU MUZEJA 95 GADU JUBILEJAS IZSTĀDI

Sestdien, 30. maijā durvis vērs Cēsu Vēstures un mākslas muzeja 95 gadu jubilejas  izstāde “Laika liecinieki” ar moto “Tādu cilvēku, kā mums ir, tādu pasaulē vairs nava”- Aleksandrs Čaks. 

Viena no iezīmēm, kas raksturo Cēsu muzeja teju gadsimtu ilgo darbību, ir ciešā saikne ar pilsētas iedzīvotājiem, tāpēc veidot muzeja 95 gadu jubilejas izstādi šoreiz aicināti cēsnieki. Sekojot muzeja ierosinājumam, cēsnieki izvēlējās tēmas un atsevišķus priekšmetus, kuri viņuprāt raksturo Cēsu pilsētas vēsturi un muzeju. Izstādē iepazīsiet Cēsu pilsētas un novada vēsturi sākot no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Izvēlētie stāsti atspoguļo to, cik tematiski bagāts un plašs ir Cēsu muzeja krājums. Te atradīsiet stāstus par Jāņa Poruka vijoli, unikālām 18.gs. zemnieku rokrakstu grāmatām, Cēsu pirmo fotogrāfu Kārli Andersonu, leģendāro grāmatizdevēju Jāni Ozolu, par brīvības cīnītāju, skautu, arhitektu un Latvijas karoga vēstures pētnieku Kārli Dzirkali un citiem. Savukārt atsevišķo krājuma priekšmetu amplitūda svārstās no neliela 12.gadsimta bronzas krustiņa līdz viduslaiku monētu depozītam.

Līdz šim nebijis un īpaši uzrunājošs ir izstādes mākslinieciskais risinājums. Visaptverošs skats cauri gadsimtiem un katra atsevišķa priekšmeta unikalitātes izcelšana – tāds  ir galvenais vadmotīvs izstādes scenogrāfes Madaras Melas veidotajā scenogrāfijā un mākslinieciskajā izpildījumā. Izstādes mākslinieciskais konsultants – Viktors Jansons, mākslinieks – noformētājs Dainis Andersons.

Tēmu pieteicēji un rosinātāji: Dace Everse, Kārlis Tomsons, Anita Meldre, Ivars Zukulis, Aina Mālmeistare, Ieva Radzobe, Teiksma Vasmane, Cēsu Jaunās skolas skolēnie, Dagnija Pole, Rasma Ozoliņa, Aldis Grazdiņš, Arnis Kubliņš, Aleksandrs Ņemikins, Maija Straudovska, Krišjānis Liepkalns, Cēsu Sv.Jāņa draudze, Normunds Broks, Kristiana Līva Sokolova, Māra Baķe, Rūdolfs Brūzis, Jolanta Sausiņa, Oļģerts Tiliks, Jānis Liepkalns, Irēna Dubulte, Mārtiņš Apinītis, Zigrīda Apala un muzeja darbinieki, kuri visi uzskatāmi par šīs izstādes līdzautoriem.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejs ir viens no vecākajiem un apmeklētākajiem pašvaldību muzejiem valstī un šogad svin savas pastāvēšanas 95 gadu jubileju.
Izstāde “Laika liecinieki” skatāma Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Jaunās pils Bēniņu izstāžu zālē, Pils laukumā 9 no 2020.gada 30.maija līdz 31.decembrim.





Bērnu mākslas darbu konkurss – izstāde “Radi rotājot”



No 12. marta līdz 14. jūnijam Cēsu Izstāžu namā apskatāma starpnovadu bērnu mākslas darbu izstāde “Radi rotājot”.

Tēma izvēlēta, gatavojoties XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslas programmas aktivitātēm. Radot tradīcijās balstītus, mūsdienīgus darbus dažādās vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas tehnikās, dalībnieki pētījuši tēmas – “Rotas”, “Rotājumi”, “Rotāšanās”, “Rotāšana” dabā, sadzīvē, telpā, kultūras mantojumā, tai skaitā latviešu tautas folklorā.
Izstādei – konkursam darbus iesūtījuši bērni un jaunieši no 13 izglītības iestādēm:
Amatas pamatskolas, Zaubes pamatskolas, Stalbes pamatskolas, Jaunpiebalgas vidusskolas, Straupes pamatskolas, Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskolas, Amatas novada Spāres pamatskolas, Raunas vidusskolas, Priekuļu vidusskolas, Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas, Cēsu 1.pamatskolas, Cēsu Pilsētas vidusskolas, Cēsu Bērnu un jauniešu centra.
 
Ieejas maksas:
Cēsu novada skolēnu grupām – bez maksas
pieaugušajiem – 3,00 EUR
skolēniem, studentiem un pensionāriem – 2,00 EUR
 
 
Informāciju sagatavoja:
Lāsma Dene
Cēsu Bērnu un jauniešu centra
pasākumu organizatore
 




CĒSU VĒSTURES UN MĀKSLAS MUZEJĀ
ATVĒRTAS LATVIJAS GRĀMATU ILUSTRATORU DARBU TRĪS JAUNAS IZSTĀDES:

Cēsu Izstāžu namā -
Latvijas ilustratoru darbu izstādi “Atrasts grāmatā” un Edgara Folka grāmatu ilustrāciju izstādi “Divdesmit”

Cēsu Jaunajā pilī -

Irinas Vorkales grāmatu ilustrāciju izstādi “Apburtais pilskalns”




Cēsu Izstāžu namā skatāmā Latvijas ilustratoru darbu izstāde “Atrasts grāmatā” ir nebijusi ilustrāciju parāde. Izstādē pārstāvēti Baltvilka balvas nominanti un laureāti – spožākie dažādu paaudžu latviešu ilustratori: Anita Paegle, Juris Petraškevičs, Reinis Pētersons, Edmunds Jansons, Rūta Briede, Aleksejs Naumovs, Gundega Muzikante, Anna Vaivare, Elīna Brasliņa, Gita Treice, Anete Melece, Jānis Blanks, Kristians Brekte, Ieva Jurjāne, Guntars Sietiņš, Ilze Dambe, Irīna Vorkale, Indra Sproģe, Signe Ērmane, Vivianna Maria Staņislavska un Arta Ozola – Jaunarāja.
Latvijā līdz šim nav bijusi skatāma izstāde, kas parādītu mūsdienu latviešu ilustrācijas kopainu, tendences un māksliniecisko rokrakstu daudzveidību.
Ilustrācija kā specifiska mākslas joma aizvadītajos gados Latvijā ir attīstījusies spoži un strauji, piedzīvojot nebijušu uzplaukumu jaunu izteiksmes veidu, konceptuālo risinājumu, tehniku un  paņēmienu lietojumā. Ilustrācijai pievēršas jauni, talantīgi mākslinieki. Viņu pienesums līdzās pieredzējušu profesionāļu darbam iedod latviešu ilustrācijām laikmetīgi spilgtu un daudzpusīgu atainojumu.
Pēdējo 15 gadu laikā ilustratoru veikums tiek profesionāli novērtēts, Viņu darbi ik gadu tiek nominēti Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkotajā konkursā “Zelta ābele”, kā arī tiek piešķirta Jāņa Baltvilka balva māksliniekam par izc